188. diena 02.05.2011

Pēdējās dažas dienas manī valda visai liels pagrimums un pagurums. Tas varētu būt saistīts ar to, ka eksāmeni prasa daudz enerģijas, kā arī ar vispārēju garlaicību, jo šeit nav ko darīt. Tam visam pa vidu ir ļoti negatīvi sapņi, kurus es pārdomāju stāvot dušā un vērojot remdeno ūdeni, kas plūst pa caurulēm. Grūti pat pateikt vai sliktais noskaņojums rada tādus sapņus, vai arī sapņi rada slikto noskaņojumu. Tik pat labi tas varētu būt tāds ciklisks fenomens, kurā viens papildina otra. Tiesa gan pietrūkst spēka no šī cikla izbēgt. Mierinu sevi ar cerību, ka Latvijas saulīte un brīvlaiks visu atrisinās. Pamazām top mazie un lielie vasaras plāni un man ar lielu kaunu jāatzīst, ka neesmu bijis pārlieku liels muzeju apmeklētājs pēdējos gadus. Tam par godu esmu izdomājis rīkot "muzeju tūri", proti, apmeklēt visus muzejus vismaz Rīgā, pēc kārtas dažu dienu laikā. Piekāst muzeju naktis, es došos uz muzejiem visu diennakti. Tas arī beidzot būs jauki un izglītojoši. Varbūt savākšu bariņu ar interesentiem, kuri dosies man līdz. Lai nu kā, es katru pavasari to saku, taču šovasar dzīvošu jēgpilni un ar nodomu. Jāizdara sen nedarītas lietas un sen neizbaudīti notikumi. Būšu diverss un beidzot savu laiku veltīšu jēgpilnām darbībām. Noteikti jaunatnes politika un literārās izpausmes ir manā dienas kārtības galvgalī. Arī treniņu režīms būtu beidzot jāsakārto. Daudz laika būs jāvelta arī Elīnai (pēc viņas domām šim laikam būtu jābūt katrai dienai, kas varbūt ir pat iespējami). Un tad, ja atliks laika, tad būs arī kāds pasākums. Tad varbūt pat pilnībā nepazaudēšu savas jau tā minimālās sociālās spējas, kuras nu jau ir sasniegušas vidusmēra slotas līmeni. Ar slotu vismaz var trenēties dejot, gan. Man daudz kas būtu sevī jāuzlabo un vismaz šogad esmu aktīvāk sācis to darīt. Šis ceļš gan būs garš, taču tā pievarēšana jāsāk jau laicīgi, jo es to atliku jau visu vidusskolu; atlikšana vairs nav opcija. Tādēļ nepieciešama plānošana. Tieši visu izplānojot var efektīvāk patērēt savus resursus, no kuriem galvenais (jāpiekrīt Kasparam) ir laiks.(Viņa emuāra ieraksts) Lai arī man pretēji viņam, nav monetāru mērķu, savā ziņā, ieturot vārdu spēli, man būtu vairāk jāsaka, ka mani mērķi ir fiskāli. Mēģinājumi patērēt savu laiku racionāli, visbiežāk ieguldot darbībās, kas ļautu vēl lietderīgāk izmantot laiku, un izslēgt darbības, kas patērē laiku, bet nedod maksimālo ieguldījumu. Konsolidēju savu laika budžetu pat tā teikt. Taču mērķis tam nav strikti monetārs, taču balstīts uz laimi un pašapziņu. (kas nešaubos Kaspara gadījumā ir saistīts ar naudu, kā jau gandrīz visiem vīriešiem 21. gs. Latvijā) Bet pietiks makroekonomisko joku, jau tā šodien daudz kas darāms.