295. diena 29.01.2012

Un šī ir nogale, kad beidzot ir pieveikts tas maita projekts un var atviegloti nopūsties un priecāties par to, ka turpmākie darbi būs kaut nedaudz, tomēr vieglāki. Pavisam savāda sajūta pārņem, zinot, ka atlikuši vairs tikai divi mēneši skolas un visi pārējie priekšmeti ir jāapgūst dubulttempā. Taču tas mani nesatrauc un projekts laikam kopumā bija izdevies. Anyway, paša projekta būtība ir tāda, ka kaut kur laukos ir šķūnis ar biezām smilšakmens sienām, no kurām viena jau ir pussabrukusi un jums arī ir jāmaina. Tā nu vietējā pašvaldība grib tur, nekurienes vidū būvēt tūrisma centru un mums jārod veids, kā izveidot piebūvi un uzbūvēt papildus stāvu. Darbs ritēja no 9iem rītā līdz 5iem vakarā katru dienu un tas bija nogurdinoši un darbpilni, taču, godīgi sakot, man nekad vēl nav bijis tik jautri, nekad es neesmu bijis tik pārliecināts, ka tiešām esmu izvēlējies pareizo profesiju, pareizo universitāti un tas priecēja aizvien vairāk. Pirmās dienas mēs varējam izlikties, ka esam arhitekti un skicēs sazīmēt mūsu skaistās mājiņas. Tā kā no mūsu grupas, tikai man un Aleksai bija lej kāda izpratne par skaistumu, tad liela daļa no mūsu skicēm lidoja pa taisno pāri kabinetam papīra grozā. Taču beigu beigās sagrabinājām trīs labākās, no kurām vienu turpinājām tālāk. Grupas arī bija sadalītas dīvaini, proti, sareizinot eksāmena rezultātu ar apmeklējumu. Tā kā es nokavēju 4 lekcijas jau gada sākumā, jo ierados vēlāk skolā, tad loģiski tiku grupā, kas eksāmenu uzrakstīju sliktāk par mani. Mūs pat sadalīja 2 telpās. Nosacīti labajā un sliktajā. Man bija tas gods pārstāvēt sliktās telpas labāko komandu, taču tas bija maz mierinājums, jo tā pamuļķīgā attieksme man apkārt un idiotiskie jautājumi bija ārkārtīgi demotivējoši. Taču es aizrunājos. \Nākamās dienas mēs paspējam vismaz piecreiz samainīt dizainu, lai tikai atvieglotu savu darbu un daudz mazāk laika būtu jāvelta katrai detaļai, un pat tad prof. Boiss paspēja pateikt, ka mūsu jumts ir veidots nepareizi un pat tas bija jāpārtaisa. Jaukā lieta ir tāda, ka tu jūties kā reālā dizaina ofisā un strādā pie reāla projekta. Skolai ir arī sadraudzības programmu ar lielo uzņēmumu Buro Happold, kurš konsultē un būvē visā pasaulē un bija pat sarunājuši vienu no Skotijas menedžeriem, lai apciemo mūs un apstaigā visas grupas un pakonsultējas un sniedz padomus. Ārkārtīgi fantastiska pieredze. Lai nu kā pavisam nemanāmi pienāk pēdējā nedēļa, kad jāpabeidz datorrasējumi, jāsaraksta atskaite un jāpārraksta visi aprēķini un jāprezentē savs darbs trim akadēmiķiem un vienam Buro Happold darbiniekam. Biedējošākā pieredze, ever. Tev jāiekļaujās divarpus minūtēs un jāpastāsta pēc iespējas vairāk par to, ko tu dizainēji. Man tika otrā stāva grīda un man šķita, ka es vienkārši beru vārdus ārprātīgā tempā. Sabijos katru reizi, kad kāds no žūrijas ar nopietnu seju kaut ko pierakstīja, bet izrādījās, ka viss esot gājis labāk nekā gaidījām un visi mums veltīja jaukus vārdus. Atskaitot prof. Duglass Bertrams, bet viņš ir ūdens inženieris, tātad kretīns pēc definīcijas. Un šeku reku, tieši ap to pašu laiku man piemetās astronomiskas zobu sāpes, kuras nelika mierā veselas divas dienas un pa to laiku, no putriņu ēšanas pazaudēju 2 kilogramus 2 dienās. Par laimi viss pārgāja un atkal jūtos vesels. Pāris dienas vēlāk nodevām arī gala projektu. Bijām otrā grupa, kas to paspēja, turklāt tikai minūti pēc pirmās, bet veselu pusstundu pirms dedlaina. Pēc pēdējās dienas jutos lieliski pastrādājis, pacienāju sevi ar 7-up četrpaku un picu, lai papriecātos par paveikto. Rīt atkal atsākas treniņš un skola, bet jūtos gandarīts un priecīgs par visu.

Šī ir viena no pirmajām datorskicēm, bet tā ir vienīgā, kas man ir. Jauks ēkas turpinājums ar stikla jumtu, un cauri var pat redzēt nedaudz manu 2. stāvu.