274. diena 08.01.2012

Es atvadījos ar īsu skūpstu un pagriezos, lai dotos atrādīt savu iekāpšanas biļeti. Es jutu kā Elīna uz mani skatās no aizmugures, gaidot kad pagriezīšos un atskatīšos. Bet es neatskatos. Es nekad neatskatos. Pārsvarā tādēļ, ka man ir bail. Es spēlēju tādu mazu rituālu spēli, izliekoties, ka izeju tikai uz mirkli un drīz vien jau atgriezīšos lidostā tai pat vietā, kur atvadījāmies un mēs dosimies tālāk šo mirkli pat nejuzdami. Biļetes uz Glāzgovu bija pārlieku dārgas šajās agrīnajās gada dienās, tādēļ nācās braukt ar pārsēšanos. Pirmais maršruts: Rīga - Stokholma. Rīgas lidosta šķita pārgurusi un pēcpusdiena jau izskatījās pēc vakara. Es biju viens no pirmajiem rindā kā parasti un aplūkojies apkārt, ka lidmašīnā nebūs neviena zīdaiņa, es atviegloti devos uz lidmašīna. Pirmais pārlidojums bija tukšs un notikumiem nabadzīgs, taču nolaidos Stokholmā apmēram 20 stundas pirms mana nākamā pārlidojumu. Tiem, kas ir baudījuši nevajadzīgi ilgu uzturēšanos lidostā, varu tikai izteikt līdzjūtību un empātiju. Manam datoram ir 7 stundu baterija, un visas rozetes ir jau citu aizņemtas. Man vēl ir jāpaspēj piebeigt daļa no sava pēdējā kursa darba, taču tas arī viss. Par citādām aktivitātēm es vienkārši neesmu padomājis. Tad, kad esmu jau padarījis arī kursa darbu, man nākas secināt, ka laiks vilksies daudz jo daudz lēnāk nekā es biju prognozējis. Turklāt arī vēlme pēc ēdiena ātri vien parādījās. Jauki gan zināt, ka Stokholmas lidostā produkti maksā aptuveni 10 reizes vairāk, nekā jebkur citur uz zemes, ieskaitot dažas jaukas 5-ar-pus-eiro sviestmaizītes. Lai nu kā vienu gan es nenoturējos un nopirku grāmatu. Sākumā gan es ļoti pētīju grāmatu aizmugurītes, lai nenopirktu mīkstos vākos sietu vilšanos. Grāmata, kura beigās pakļuva zem manām skrupulozajām kāpurķēdēm bija Toma Račmena grāmata "The Imperfectionists", kas ir romāns par kādu avīzi Itālijā, kas raksta angliski starptautiskiem lasītājiem. Romāns ir sadalīts vairākos īsstāstos, katrā tiek izķidāts kāds no avīzes darbiniekiem. Ļoti sen nebiju lasījis romānu, kura sižets būtu tik mazsvarīgs salīdzinājumā ar skaisti veidotajiem un izprastajiem tēliem. Turklāt Račmens ir samērā gados jauns rakstnieks, tādēļ ir vēl jo savādāk, ka viņš tik labi izprot savus tēlus, no kuriem lielākā daļa ir sava veida pusmūža krīzē, bet cita daļa jau savās vecumdienās. Lai nu kā, bet šī grāmata padevās viegli un nosita vairākas stundas, no mana gaidīšanas saraksta. Es varbūt kaut ko teicu par kāpurķēdēm, bet katra kāpurķēde reiz izaug par tauriņbantīti. Nāca jau nakts un cilvēki pārstāja ielidot. Es vairs nespēju sagremot literatūru un izjutu vēlmi nosnausties, atbalstot galvu pret kafejnīcas galdu. Centos no somas atvēruma izvilkt kaut ko nejaušu, lai izmantotu to kā spilvenu un laime, mana laime, es izvilku divus pārus jauku bokseršortu. Taču tas mani neatturēja un biju pārāk noguris, lai meklētu alternatīvas. Gulēšanas vidū es saklausīju putnu čivināšanu un man šķita pavisam jauki, ka lidosta ir iegādājusies tādu ekstru kā putnu balsu audioceliņš. Taču pāris minūtes vēlāk es ieraudzīju arī pašus putnus, kas pastaigājās pa lidostu. Vēl aizvien nezinu, vai tā bija bezmiega halucinācija vai patiesība. Pienāca arī pēc dažām stundām jau rīts un es neizturēju un iztērēju arī atlikušo datora bateriju, skatoties seriālus. Pēcpusdienā bija jādodas uz lidmašīnu un labi pārliecinājos, ka uzgaidāmajā telpā nav neviena zīdaiņa, ēdot līdzpaņemto gaļu pie galdiņa un dzerot nocenotu Sprite, tīksminoties par to, ka kontrole nepamanīja, ka man zem mēteļa bija paslēpt pusotru kilogramu smags dators, kurš neiekļāvās 10kg limitā. Atkal iešmaucu rindā, atkal viens no pirmajiem kāpu lidmašīnā, taču šoreiz ātri aizmigu un mani pabakstīja pāris reizes stjuarts, lai pārbaudītu vai tomēr esmu piesprādzējies. Nolaidos Edinburgā, autobuss - centrs, kājas - vilciena stacija. Burkšķošo vēderu atkal nomierināju ar lielu BurgerKing burgeru. Pēc 55 minūtēm jau biju Glāzgovā. Neatkrāmēju koferi, tikai nomazgājos un nogurums mani pievarēja.