269.-270.diena 09.-10.12.2011

Un Elīna man jautāja: "vai pie tevis tagad ir tās dūdas?" Ilgstoši nesaprazdams par kuru skotu tradicionālo mūzikas instrumentu ir runa, es pārjautāju ko viņa ar to gribēja teikt. "Laura un Dina", viņa turpināja. Jā, pie manis bija atbraukuši ciemiņi no Latzemes. Un fantastiskā kārtā viņas ielidoja tieši vētras dienā, kad Skotiju pūta vai riņķī. Turklāt ar pāris pārsteigumiem. Pirmkārt lidmašīna kavējās stundu un viņas nokavēja savu nakts autobusu un brauca ar taksistu, kurš nezināja kur ir universitāte. Otrs pārsteigums bija tāds, ka 2 nakts viesu vietā es ieguvu trīs. Trešā bija Edinburģiete Linda, kura nekādi nespēja nokļūt Skotijas galvaspilsētā tik vēlu. Tā nu ar bikšu jokiem un ķiploku grauzdiņu aromāta pavadīti mēs devāmies gulēt. Nākamajā rīta pamodāmies vairs tikai trijatā, jo Linda, cerams, bija veiksmīgi atradusi autoostu. Un arī mums bija līdzīgs maršruts līdz Glengoinas viskija brūzim, jeb destilētavai. Apskatījām kā top skotu brīnumdzira no rudziem līdz par ozolkoka mucās pildītam šķidrumam un dabūjām arī nomalkot jaukumus, ko piedāvā rūpnīca. Tiesa tiem, kas saka, ka nav nekā labāka par viskiju agrā rītā, pa virsu uzdzerot dzestru gaisu. Kad bijām tur, tad sāka lēnām snigt un skaistais ūdenskritums padarīja visu vietu idillisku. Arī smarža, kas klīda pa rūpnīcu kā rēgs spēlēja mūziku nāsīs. Tagad apsveru pamest Universitāti un atlikušo mūžu strādāt šādā ražotnē, ostot viskiju. Atlikusī diena tika pavadīta salstot un staigājot un staigājot pa Glāzgovas kapu pilsētiņu, jeb Nekropoli. Milzīgs kalns ar slaveniem kapakmeņiem un skaistiem skatiem, kamēr noriet saule. Naktī gan pastaigājāmies apkārt pa Universitāti un apskatījām ēkas, pie kurām pafotogrāfēties. Kopumā laikam jāpriecājas, ka laika apstākļi mūs saudzēja, bija drusku vēss, bet vismaz nelija lietus. Pienāca visai garā nakts, kura bija jāiztur līdz pirmajam autobusam un vienā brīdī es sapratu, ka miega bads un dažas krūzītes vīna ir visai iznīcinājušas manu spēju domāt un es vienkārši mētājos ar pavisam nejaušām frāzēm, kurām apakšā nebija nekādas loģikas. Bet, kamēr vien abas meitenes bija tik pat pārlieku nogurušas, lai saprastu ko es saku, tikmēr viss bija labi. Tā nu atvadījos un devos paklapēt savus spilvenus, lai jau nākamajā rītā atkal ņemtos ar eksāmenu. Uzrakstīju gan samērā sakarīgi, kaut vienu uzdevumu zināju tikai pa pusei. Tagad atlicis vairs tikai smagākais - matemātika.