Pazīmes, ka esi ieslīcis ilgstošā darbā ir vairākas. Dažkārt es pat racionāli neaptveru un nesekoju līdzi tam cik ilgi bez brīvdienas esmu strādājis, darbojies pie kāda projekta, vienalga vai tas ir profesionāls vai izklaides. Taču ikdienā neizbēgami iezogas pazīmes... zīmes, iezīmes, piezīmes, pazīmes. Pavisam mazas sākumā un tādas, kuras var laist gar ausi: dažas lapas uz galda ir nesakārtotas, kāds produkts ledusskapī jau kļuvis vecs. Taču vienā dienā mazās pazīmes pārvēršas pavisam lielās, tik lielās, ka aplenc tavu ikdienu un nelaiž tevi ārā, pastāvīgi atgādinot par sevi, pastāvīgi čīkstot. Darbvirsma jau ir pavisam pilna un nav vietas jaunai ikonai, veikls acu uzmetiens tai parāda, ka visas ikonas ir projekta saistītas: pēdē-efi ar diagrammām, ekseļi ar tabulām un grafikiem, vordi ar melnrakstiem, derwegi ar rasējumiem. No rīta pamostoties drēbju skapis tev atsakās dot pogu kreklus, knapi vari izzīst kompromisu un saņemt no viņa T-kreklu, kas savukārt spiež uz zāli iet ar A-kreklu. Drēbes kuras tika samestas kaudzē pusotru nedēļu atpakaļ, lai izmazgātu, tagad tiek pasludinātas par "gana tīrām", lai valkātu un ieceltas atpakaļ amatā. Nē, nē, es ievēroju personīgo higiēnu, manas drēbes ir tās, kas atsakās to reizumis darīt. Un pēc visas šīs mazās izrādes, es uz mirkli apsēžos un nodomāju: "kad es īsti sāku strādāt?" Tad nu es parēķinu un pāris nedēļas tiešām jau ir bijušas. Es ignorēju iepriekšējo nogali, jo palīdzēju Elīnai ar ZPD, visa šī nedēļa pagāja dambja projekta atskaites rakstīšanā. pirms tam šķita, ka 3000 vārdu atskaite nāca viegli, bet kā izrādās, tad tas bija prasījis milzīgu laiku. Lai nu kā ap trijiem pabeidzu pēdējos vārdus, pēdējo tabulu un pēdējo formulu. Nodevu un devos mājās. rīt laikam būs jāsāk atgūties, jāizmazgā veļa un jāsakārto dators un papīri uz galda. Šonakt sajūtos brīvs. Pavisam nejauši pleijlistā (man šķita, ka biju šim izdomājis labāku nosaukumu... maybe skaņsaraksts? spēlliste? hmm... laikam, ka ne) Pavisam nejauši pleijlistā ieslēdzās mana gandrīz-vārda-brāļa Deiva Brubeka fenomenālais džeza standarts "Take Five". Te arī pats skaņdarbs:
Saksafonu šajā darbā spēlē Pols Desmonds un viņš attiecas pret džezu kā jebkuram vīrietim būtu jāattiecas pret dāmu. Pats saksafona ievads, kur starp skaņām ieskanas maigs pūtiens, kas ir gana stiprs, lai tikai daļēji radītu pilnvērtīgu skaņu, balansējot starp skanējumu un klusumu. Kā maigi skūpsti uz kakla, kuras pavada glāstoši elpas skūpsti, tādi, kurus var sajust tikai nedaudz, tikai, lai noprastu, ka lūpas ir tuvu. Tieši šie maigie pūtieni, izelpa, kas, līdzīgi kā aizskar saksafona dvēseli un liek tam liegi vibrēt, glāsta jaunas dāmas nervus un liek šermuļiem skriet pāri ķermenim, lai notvertu skūpstu. Gribot negribot tas mani aizved pie Mush domu graudu par visu poētisko: "[Dzeja] ir rasējums pēc kura var izsapņot neiespējamo, tā ir drosme būt vienam ar savām domām, ieelpot pirms skūpsta."
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru