Atmiņas neizvēlas, vismaz ne ar vienkāršām metodēm. Tavā prātā tās cirkulē bez apstājas un nekad nevar zināt, kura nonāks tavā apziņā. Kā loterijas bumbiņas tās šaudās apkārt pa kādu smadzeņu daļu un tad pēkšņi viena bumbiņa tiek uzsūkta augšā, lai visi to spētu aplūkot. "Otrais laimīgais skaitlis - 32", atskan balss no raidījuma vadītājas. Vai dažkārt "nelaimīgais skaitlis". Un ir nostaļģiskas domas, kuras plijās virsū, kad mana mīlniece pārāk neremdināmi mēdz klauvēt pie loga, vai monitora, vai maigi paijā galvu. Kantrī-roka dziedonis Kelvins Rasels dzied kaut ko par kareivjiem atvērtajā Youtube logā, bet es tikai atceros. Ziema... laikam ap šo pašu laiku, lai gan šķiet, ka agrāk gadā. Maybe janvāris/februāris. Mārtiņš ir lielisks dzīvokļa biedrs un es datorā klausos audio-grāmatu. Mūsu "nelaimīgais trešais" grasās ciemoties pie mums naktī. Viņš bija pieteicies, ka viņam varbūt vajadzēsnaktsmītni, kas nebija problēma, jo viņa istaba bija neskarta. Par viņa iespējamajiem tā vakara motīviem es daļēji uzzināju un daļēji zināju, tādēļ arī iznākumu nebija grūti paredzēt. Viņš pats iesoļoja mūsu dzīvoklī ar sev tipisko galantumu, bet viņa sirds streipuļoja. Nekas man nepatīk mazāk kā tēlot nezinošo, bet dažkārt apstākļi spiež. Arī šoreiz. Aiz cieņas un mīlestības. Izveidojām attēlus uz zemes, izkārtojot aizdegtas svecītes, kuras lielā kvantitātē trešais bija paņēmis sev līdzi. Nebija divu domu par to, kur viņš tās pirms brīža bija lietojis. Mēs stāvējām ap tikko iedegto altāru un raudzījāmies gaismā, zinot, ka mūsu acu priekšā deg kāda pēdējā cerība. Neskumstiet par viņu, tā nebija tomēr pēdējā cerība un savu taisnību viņš beigu beigās tomēr panāca.
"Trešais laimīgais skaitlis - 8". Ķengarags. Rudens? Vai varbūt pavasaris, jo liekas silti. Nē, ziema, noteikti ziema, sēžam ar Martiņu uz balkona un smēķējam. Cits Mārtiņš, bet viņus saista daudz vairāk par vārdu. Runājam tipiskos, pretenciozos pusaudžu mēģinājumus filozofēt un racionāli argumentēt. Nesekmīgi. Abpusēji. Tajā pašā naktī es skūpstos un drēbes kļūst par karstu. Tieši tad durvju ailē, kas vienīgā izgaismo mūsu tumšo divvientulību, ierodas kāds vientuļš skatītājs. Esmu pavērsies pret viņu un redzu viņu, taču viņš pats manu skatienu ne. Ir cilvēki, kuriem patīk vērot un es nezinu, kurš šajā situācijā bija vērotājs, vai nu viņš laužot mūsu divvientulības ilūziju, vai es, laužot viņa vientulības ilūziju.
"Pēdējais laimīgais skaitlis 12, un tagad izspēlēsim papildspēli "Džokers"." Bet papildspēles nekad nav. Nekad nav īpašās bumbiņas, vai īpašās atmiņas, viņas visas cīnās par savu vietu tavā uzmanībā un neatļaujas būt īpašas. Pat paši skaistākie mirkļi konkurē ar ikdienišķo. Starp pirmo kaisli kādā īrētā istabā Milzkalnē un neveiksmīgu puzles likšanu ir vismazākā atstarpe un katru dienu kāda nesvarīga atmiņa iezogas priekšā visām, kas šķita svarīgas. Un kas gan es esmu, lai vērtētu savas atmiņas? Varbūt pats fakts, ka iezogas mazsvarīgās pierāda, ka tās nedrīkst par tādām uzskatīt. Tādēļ laikam laiks atkal saplēst biļeti, jo neko neesmu uzvarējis, skumi gaidot nākamās dienas izlozi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru