338. diena 12.03.2012

Dažas lietas man liek justies kā Pavlova eksperimentu sunim. Atliek vien ieskanēties skandināvu melodiskās dziedātājas Sidseles Endresenes dziesmai "Travelling Still" un es tieku atmests pavisam citā pasaulē. Es atgriežos 2010. gada augustā, kad esmu atpakaļceļā no aveņu lauka, apēdis dažas no vēl vēlajām ogām. Es nāku mājup, zinot, ka jāpamet lauku mājas, ka jābrauc uz Tukumu. Šī ir pēdējā reize togad, kad būšu laukos. Laiks ir silts, bet mākoņi ir jau aizseguši visas debesis. Ārā ir miers un klusums, nekādu skaņu, tikai viena dziesma manā uzticamajā atskaņotājā. Aveņu laukā ir palicis jauns zēns ar gaišiem matiem un nopietnu sejas izteiksmi, to, kuru padsmit gadu laikā viņš tā arī nespēja izlabot. Viņš palika tik pat dziļdomīgs, cik bija, pats sevi viņš mainīt nespēja. Un visus šos gadus viņš tik ļoti cerēja izaugt, tik ļoti centās pamest bērnību, tik ļoti iejusties vecāku cilvēku lomā. Tik ļoti uzvedās kā pieaugušais (vai vismaz centās) visu bērnību. Nu viņš redzēja, kā viņa divdesmitgadīgais es dodas prom no aveņu lauka, balti austiņu vadi savieno viņa galvu ar kabatu. Tik ļoti bija centies izaugt, nu kļuva žēl, kad bija to izdarījis. Bet es devos tālāk, un neatskatījos. Samierinājos. Tas laikam man ir palicis visvairāk atmiņā no pieaugšanas, tas, ka ar dažām lietām ir jāsamierinās, kad tās pazūd uz visiem laikiem, bez cerībām atgriezties. Samierināties ar pagātni, ar to, ka dažas lietas nevarēs mainīt nekad. Un tieši tas uzspiež mēģinātu visu nemēģināto. Mēģināt visu neizdarīto: visu nepabeigto, un neiesākto. Šonakt laikam atkal nesanāks aizmigt.