371. diena 14.09.2012

Elīnai ir pilnīga taisnība, ka lidostas ir pašas depresīvākās vietas uz pasaules, un pat mana piebilde, ka tās mēdz būt arī laimīgākās man aizmirsās, kad atskatoties devos atrādīt biļeti, pasi un drošības talonu. Viņa neatskatījās, nespēja. Nākamo stundu vienīgais par ko spēju domāt bija citi braucieni uz Glāzgovu vai no Glāzgovas un kā tie padevās un/vai nepadevās. Atcerējos gan milzīgo braucienu cauri Norvēģijai, gan to no Zviedrijas, gan biežos vilciena ceļojumus no Edinburgas un uz to. Dziedošos francūžus autobusā un tos krievus, kuri aizmiga tā tualetē. Domāju un atcerējos par to visu līdz aizmigu lidmašīnā un attapos jau galā, gandrīz nepamodies jau biju jaunajā istabiņā, kura gaidīja ar tipisku neomulību. Neiedzīvota istabiņa ir kā neievalkātas kurpes, kuras vēl dažviet spiež. Atcerējos pat pagājušā gada spiedošās kurpes un cik nesen tas bija. Tik ļoti nesen. Visa vasara paskrēja tik ātri, jo biju visu laiku darbā un atlika maz laika (un var pat teikt, ka neviena pilna diena), lai to veltītu draugiem vai ģimenei. Kā rezultātā laikam liela daļa no draugiem pat sāk aizmirst kā es izskatos. Jebkurā gadījumā nu esmu ieradies, un, neizpakojis koferi, aizmigu, lasot grāmatu. Rīdien jāizdomā, kur es īsti tagad atrodos. (maza atkāpe: dienas numurs atbilst Latvijas starptautiskajam telefona kodam, laikam nebiju domājis, ka tikšu tik tālu.)