90. diena 8.10.2010

Nav nekā smieklīgāka kā vērot kā skoti pārcieš apledojušos trotuārus, pat manu rītdienas konsultāciju pārcēla uz pirmdienu. Vērot kā vidusmēra skots lēnām jo lēnām iet pa apledojušu trotuāru, tad nokrīt, nolamājas, pieceļas un tad ļoti platā stājā domā ko darīt, kamēr es mierīgi un augstprātīgi paeju viņam garām, ir patiesa bauda. Laikam gadi Latvijas baisajā klimatā ir mani iemācījusi slidināties un kontrolēt savus šūzus kā Karsumam. Paņēmu bibliotēkā kāroto grāmatu par piesārņojumu un dabas aizsardzību un slidinājos atpakaļ mājās. Lietas jo īpaši ziemā šeit notiek pārāk lēni. Vakar, nespējot aizmigt, man uznāca neticama vēlme pēc mājām. Ļoti liela vajadzība atgriezties pie ģimenes, pie draugiem un mīļotās. Pirmo reizi šī sajūta tiešām nelaida vaļā.