196. diena 27.09.2011

Tātad, laikam jāsāk ar pašu svarīgāko aspektu šajā visā jezgā. Mans brālis divas dienas, pirms izbraukšanas uzkāpa manam datoram un sadragāja tā LCD monitoru. Tas nozīmē, ka ne tikai kavēju skolu par jau apmēram nedēļu, bet ari man nav datora, kurā rakstīt svarīgas lietas un pildīt mājas darbus. Tā bija aptuvena preambula. Tagad par notikumu secību. Tamm... šorīt mani ar siltiem apskāvieniem pamodināja Elīna, kas radīja manī skumjas, zinot, ka nespēšu šos skāvienus saņemt vēl divus ar pusi mēnešus. Taču pēdējais rīts, ko pavadīju ar viņu bija satriecošs. Varbūt mūsos valda pat neliela neticība, ka esam tik tālu viens no otra, varbūt šķiet, ka iekāpjot autobusā varam atkal būt kopā stundas laikā. Abi mani koferi (viens mazs sarkans un otrs liels violets) mētājās uz zemes blakus sunim, kurš nebūt nebija apmierināts ar to, ka viņa teritorijā ir ielauzušies divi jauni viesi, kuri abi bija lielāki par viņu un (manā subjektīvajā vērtējumā) arī smaržoja labāk par viņu. Rīta kafija pazuda, atstājot krūzītes dibenā vien neizkusušu cukuru un nelielu apziņu par to, ka šādu preci vairs bieži nedabūt, esot prom. Četratā (Es, Elīna un abi koferi) mēs slīdējām cauri centrāltirgum, lai nokļūtu līdz pieturai, kurā piestāj mistiskais "22.", kura numuru bieži izrunā ar visai lielām skumjām, atbildot uz jautājumu "Nu, ar kuru tad tev jābrauc prom?" Arī pats brauciens nebija no tiem priecīgākajiem, nereti klusēdami, bet sadevušies rokās, gaidījām, kad mūsu kopdzīvei tiks piešķirti divarpus mēneši "zonā", klusībā vēlēdamies kaut brīvības atņemšana būtu nosacīta. Koferi sver perfekti un pirms izlidošanas Elīna man nopērk hotdogu, ar frāzi, ka gan jau gribēsies ēst. Gribējās tik tiešām, kad sēdēju lidmašīnā un apdomāju tos pēdējos vārdus ko teicām, tos pēdējos skatienus. Lidojums ir tipisks jaukajai "Ryanair" politikai: vienmēr lēts, vienmēr laikā un vienmēr kaitinošs vismaz pusi no ceļa. Gandrīz katru reizi, kad braucu (jebšu lidoju, lasi kā gribi) ar šo kompāniju, tad ir kabīnē kāds bērns, kurš neizsakāmi skaļi kliedz. Pilnībā pat bez apstājas un bez īpaša ierosinājuma. Tas faktiski iznīcina jebkādas cerības par gulēšanu, jo, ja ir viena skaņa, kas ir paredzēta evolucionāri, lai noturētu tevi nomodā, tās ir zīdaiņu raudas. Arī jāņem vērā, ka es laikam  biju savu iemīļoto žurnālu atstājis otrā koferī, tādēļ pat nekāda lasīšana nespēja remdināt 3 stundas garo lidojumu. Lai ietaupītu svaru biju pat uzvilcis kājās ziemas zābakus, kuri nebija nekādi tie ērtākie vai vēsāki. Turklāt nevarēju tos pat novilkt, nepakļaujot visu lidmašīnu izteikti sasvīdušo zeķu aromātam, kura dēļ man visticamāk liktu izkāpt no lidmašīnas un tālāk iet kājām. Beidzot ciešanas bija galā un es varēju pārvilkt kurpes lidostā. (Pec mirkļa sapratīsi kādēļ tas ir visironiskākais teikums manā mūžā) Uzvilku es, protams, savas jaukās jaunās botiņas. Tad sekoja jau labi iemēģinātais Vilciens-Taksis tandēms un biju jau pie savas reģistratūras. Jaukā tantiņa pat atcerējās kā mani sauc un uzslavēja manu iedegumu. Te drošības labad man būtu jāskaidro, ka Skotijā cilvēki ir tik bāli, ka aizmiegot uz papīra lapas, viņu sejas paliek neredzamas un pasniedzējus sabiedē "bezgalvainie studenti". Saņēmu savas atslēgas, kuras darbojas visai savādi un nesu savus koferus uz nolādēto ceturto stāvu, kurā arī atrodas mans dzīvoklis. Istaba visai forša, noslēgta un ar skaistu skatu pa logu. Biju arī iebāzis galvu virtuvē, taču satiku tikai maza auguma meiteni, ar kuru apmainījāmies ar "Hi, there!" Tālāk sekoja skrējiens uz bibliotēku, lai paspētu pamācīties un atgūtu pa nedēļu nokavēto. Taču manas jaunās kurpes lika par sevi manīt, jo nebija vēl ievalkātas. Izteikti noberztā Ahileja cīpsla lika gribēt kaut būtu izvēlējies skrējienam citus apavus. Nonācis bibliotēkā tiku arī pie interneta un beidzot varēju visus apziņot, ka esmu nonācis skolā jau. Arī tieši tad es sapratu, ka esmu nokavējis vienu ļoti jo ļoti svarīgu nodarbību un tagad man būs jālūdzas tam sātanam profesoram Viljamsam, lai mani paņem citā dienā, citādi viens visai svarīgs priekšmets būs Kaput! Atradu, ka Feisbukā ir Alekss, kurš dzīvo kopā ar Entoniju, tādēļ spēju sarunāt, ka dodos pie viņiem pajautāt ko tieši viņi ir apguvuši pa šo nedēļu un kādas sāpes mūs sagaida kopumā. Tiesa gan pirms tam man bija jāsamaina kurpes, jo pat manas uzvalka kurpes šķita kā Nike Air pēc tās šausmīgās ievalkāšanas procedūras, ko man uzspieda jaunās kurpes. Ceru, ka atradīšu plāksterus. Tagad esmu atgriezies bibliotēkā, mācos un rakstu šo emuāra ierakstu. Atrakstīju arī Elīnai draugos un ceru uz lielisku rītu un atlikušo gadu. Tagad tikai jāsaņemas, jāsaspurojas un jādodas uz priekšu.