1. diena - 10.09.2010

Pēc fenomenāli pavadītajām pēdējām stundām Latvijā, apskaujot saraudājušos omi, saņemot pēdējos uzmundrinājuma vārdus no mammas un cieši izbaudot savu jauko Mīļumu, es biju nokļuvis lidmašīnā. Jau sēžot savā vietā un gaidot pacelšanos es aizdomājos par karameļu latē un cilvēku, kas man palīdzēja to piebeigt. Brauciens uz Glāzgovu bija garāks nekā likās, varbūt tādēļ, ka sākumā aizmigu tikai uz kādām 5 minūtēm, bet likās, ka noguļu teju stundu. Mana kofera saplīsušais ritenītis lika par sevi manīt un kopā ar smago mugursomu, manu gājienu lejā pa Bāfas ielu padarīja neciešami smagu (well, es saku "lejā" pa Bāfas ielu, patiesībā, kad nonācu līdz ielai, sapratu, ka tā iet visai augstā kalnā) Tad tālāk pa Berkelijas ielu un nedadz pamaldoties un paprasot diviem luminiscējošās vestēs tērptiem pensionāriem kur jāiet, visbeidzot atradu Cairncross house - savu galamērķi. Kopmītnes kā maza viesnīciņa, esmu ļoti ļoti apmierināts. Izkrāmējot neciešamos koferus un sakārtojot savu darba vidi, pieslēdzot i-netu un sameklējot rozetes pārveidotāju,no kaut kādas kaktu bodes, kur imigrantu pārdevējs manu preci nometa zemē, pārdeva man ar saplēstu iepakojumu un pat neizsita čeku. Pēc pirmā iespaida Glāzgova līdzinās Rīgai, tā arī ir ļoti starptautiskās finanšu krīzes skarta. Liela daļa mazo veikalu ir slēgti un pamesti manā rajonā. Ak jā,pavisam aizmirsu, turpceļā man blakus sēdēja jauns krievu izcelsmes amerikāņu ekonomikas students no Svētā Endrjū universitātes Ziemeļskotijā. Apsēdos viņam blakus arī autobusā no lidostas Prestvikā līdz Glāzgovai, parunājām ar pretī sēdošo skotu pensionāru pāri, kas izstāstīja labas vietas, kur iet un redzēt. Vāaa, es laikam esmu vēl daudz ko aizmirsis pastāstīt, ja atcerēšos pielabošu kā rediģiju. Manu istabas biedru sauc Pāvels, viņš ir no Bulgārijas. Mūsu istaba ir forša. Šovakar dodos sapazīties ar pārējiem ēkā.