236. diena 6.11.2011

Nakts murgi mani vēl nav palaiduši vaļā. Šī jau laikam ir piektā vai sestā nakts pēc kārtas, kad pamostos priekšlaicīgi agrā rītā, jo paliek bail doties atpakaļ gulēt. Bail atgriezties sapņos, bail, ka tos nespēšu kontrolēt, ka nespēšu tos vērst par labu ar paša sacerētu Dues Ex Machina, kā parasti. Pamostos neizgulējies un bez spēka turpināt dienu, taču cenšos saņemties. Es atceros šo sajūtu. Tā cikliski pie manis atgriežas, atguvusies pēc iepriekšējā zaudējuma, un pārbauda mani, vai esmu tik pat stiprs cik iepriekš. Tiesa gan pēdējā gadā, esot Universitātē, pirmo reizi savā mūžā jūtu, ka esmu to uzvarējis pavisam. Pateicoties maniem atbalstošajiem draugiem (jūs zināt, kas jūs esat) un iekšējajai motivācijai, es vairs neprotu ilgstoši justies slikti. Manī ir izveidojies savāds aizsargreflekss, kas liek cīnīties vairāk, jo sliktāk es jūtos. Pēdējos rītus pamostoties es dodos pie mācībām, izgāžu visus spēkus trenažieros un ļauju mūzikai sevi uzlādēt. Mani arī priecē, ka ir kāds, kas mani mīl un prot ik dienas mani uzmundrināt, pat tad, ja man nav emocionāla spēka atbildēt tik ļoti ar to pašu. Es neesmu gana zinošs psiholoģijā, lai veiktu jebkādus secinājumus. Taču man personīgi šķiet zīmīgi, ka savas agresīvās garastāvokļa maiņas esmu sācis uzrunāt trešajā personā, nevis pirmajā, kā darīju to agrāk. Agrāk ar MANI kaut kas nebiju kārtībā, ES biju kaut ko izdarījis. Tagad pašas izdarības un nekārtība ir pametušas mani vismaz psiholoģiski un varu tās turēt distancē no sevis, un neļaut tām sevi ietekmēt. Pat rakstot šo es jūtos neizsakāmi laimīgs un pat uzsmaidu savas spoguļattēlam. (Spoguli, kas atrodas man tieši pretī, un kurš ļauj man ieskatīties sev pašam acīs katru reizi, kad paceļu galvu, esmu nodēvējis par Narcisa skatlogu.) Varbūt... Varbūt pat ir vērts uz spoguļa uzrakstīt vārdu "Masterpiece" kā mēdzu to darīt agrāk.