Glasvēģis - liet.v., īpašv. - Iedzīvotājs, kas dzīvo Glāzgovā, Skotijā. Ikdiena, kas tiek pavadīta starp šiem visai interesantajiem cilvēku eksemplāriem, tiek pierakstīta šeit. Mani piedzīvojumi un atmiņas starp tartānu, viskiju un dūdām, vārdu pa vārdam paliek šajā mazajā virtuālajā dienasgrāmatā.
244. diena 14.11.2011
Kelvingrouva parkā tagad ir iemitinājies bariņš anti-kapitālistisku hipiju. Labi, labi, es saprotu, ka nepamatoti nievājoši izsakos par "Occupy Glasgow" dalībniekiem, kuri ir izveidojuši visai lielu jau telšu komūnu un tagad pa nožogoto parka teritoriju skraida arī dažas vistas. Dīvaini, ka globālajai "Occupy" kustībai neseko Rīga. Laikam jau, ka domas par protestēšanu telšu pilsētiņās pret kapitālisma netaisnībām, rīdziniekos izraisa "been there, done that" sajūtu. Turklāt frāze "Rīgas okupanti" cilvēkos izraisa visai negatīvas emocijas. Ja atceramies mūsu telšu pilsētiņu, tad toreiz iepretim ministru kabinetam cilvēki noturējās arī visu bargo ziemu, taču es sagaidu, ka jau pie pirmā sala, glasvēģu okupanti dosies atpakaļ uz savām ļaunajām kapitālisma celtajām mājām un saviem ļaunajiem kapitālisma montētajiem radiatoriem. Runājot par hipijiem... Pirms nedēļas, dodoties no sporta zāles uz mājām agrā rītā un izbaudot dzestro rīta smaržu, es pamanīju, ka man netālu staigā bariņš meiteņu, ģērbušās kā hipiji. Un es paskatoties uz viņām noteicu: "Happy Halloween", domādams to drusku nievājoši, jo Helovīni bija beigušies jau dažas dienas atpakaļ. Taču pagājis tālāk savu māju virzienā, es ielas malā ieraudzīju autobusu, kurš bija pilns ar tādi ģērbtiem jauniešiem. Izkārtne liecināja, ka Glāzgovas hipiju klubs dodas izbraucienā pie dabas. Te nu es jutos visai slikti. Es biju uzskatījis, ka pavisam ikdienišķi cilvēki ir visu svēto nakts svinētāji. Tas ir tieši tas pats, kas sajaukt gotu ar vampīru un dzīties pakaļ bālam pusaudzim ar uzasinātu koka mietu. Vēl viens apstāklis, kas mani neliek mierā bija tikšanās ar vienu drosmīgu vāveri. Es biju pavisam mierīgā ceļa uz veikalu, kad sev ceļā pamanīju vāveri, kura grauza kaut ko riekstviedīgu. Vāvere nebēga pat tad, kad biju nostājies tai blakus. Es paskatījos uz abām pusēm, lai pārliecinātos, ka neviens neskatās un vēlējos iespert šo pārdrošo vāveri krūmus. Laikam gan mans iekšējais jaukums šoreiz to neļāva darīt un nācās samierināties ar vāveres pārdrošību.
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
Atkal posts, kas liek smaidīt. Tu nudien proti izteikties, bet neesi bargs pret vāverēm. Tās taču ir tikai vāveres... :D
AtbildētDzēst