233. diena 3.11.2011

Pēdējās naktis mani nomāc murgi, kuri ir pamanījušies sagraut manu morāli. Visas šīs nakts ilūzijas ir saistītas ar izsmieklu. Mani izsmej. Par mani ņirgājas. Turklāt ne tikai cilvēki, kurus es nepazīstu, bet arī daudzi paziņas un vēl vairāk labu draugu. Es parasti labi atceros to kā cilvēki smejas. Es izbaudu viņu smieklus un pievēršu tiem uzmanību, atceroties katru to niansi un sīkumu. Tas šajos sapņos man nepalīdz; ņirgāšanās kļūst tikai reālistiskāka. Pamostoties es jūtos izsmelts, pārcietis kauna pilnu sapni bez īsta spēka turpināt dienu, jau pēcpusdienā vēlos gulēt un nespēju izturēt līdz vakaram. Šādi sapņi laikam liecina par manu augstprātību un megalomāniju vairākās plaknēs. Pirmkārt, paniskas bailes no izsmiekla noteikti liecina par augstām domām par sevi, par paša veidotu iekšējo "imidžu", kuru neviens nedrīkst saplēst vai apstrīdēt. Otrkārt, pati doma, ka cilvēki ir gatavi tevis dēļ tērēt savu laiku, lai tevi izsmietu, ir egoistiska. Sapņi ir interesanti. Kaut es viņus saprastu labāk. Vai ne tik labi.