26. diena 05.10.2010

Nekad! Un es atkārtoju - nekad. Nekad necelties ieliet glāzē aliņu, kamēr esi pievērsis uzmanību kam citam, tā nu šodien atverot Ginesa bundžu, puse no tās nokļuva uz sienām, papīriem un galda. Lai padarītu situāciju sliktāku, izliets Giness smaržo identiski urīnam (vai vismaz tuvu tam, neesmu urīna degustators lai pateiktu precīzi). Tā nu es pielietoju trauku sūkļa spēku un sakopu izlijušo alu, sasmaržinot galdu vienlaicīgi, tagad cauri lavanda tīrīšanas līdzeklim nekādu alu nejūt, nez' gan ko darīt ar tiem pleķiem uz ziņojumu dēļa. Labi, ka svarīgie dokumenti un grāmatas tika paglābtas. Tas mani noved pie otrā šīs dienas notikuma - Es izņēmu grāmatas (Jā, tagad drīkstu rakstīt "Es" ar lielo sākuma burtu kā papildus cieņas izpausmi pret kādu, kas izglītojas) un esmu stingri nolēmis arī tās izlasīt. Viena ir par Vides Inženierzinātnēm. Tā kā tas ir ļoti plašs un specifisks priekšmets, kuru man vajadzēs tieši šajā pusgadā, tad nāksies ar relatīvi plāno 500 lapaspušu grāmatiņu jau tuvāko mēnešu laikā (vai nedēļu kā es esmu ieplānojis, taču mani "sausās" literatūras lasīšanas tempi nav tik optimistiski). Otra grāmatiņa ir par atjaunojamo enerģiju, kas ir elektro-inženieru lauciņš, taču man tas ļoti interesē. No kāda nesvarīga aspekta man šobrīd ir jāsaka, ka mani drusku kaitina tas, ka šis dators neatpazīst vārdu "otra", pasvītrojot to kā nepareizu vārdu. Tas būtu sīkums, taču man tiešām "krīt" uz nerviem tas, ka man blakus sēž kāds gramatikas nacists, kurš labo manus pareizos vārds kā kļūdainus. "Tev nav taisnība, nelabo mani!" kliedza Dāvis, sitot ar dūri pa tastatūru, tādējādi mazinot sevī uzkrāto spriedzi. Šovakar ir arī pirmais Amnesty International vakariņš Karalienes Mārgrētas biedrībā, uz kuru es dodos, ceru, ka ies jautri un satikšu jaunus cilvēkus. Uzreiz pēc Amnestijas ir Debašu vakar iekš konkurējošās biedrības-GUU. Saņem ļoti sirdspilnu zvanu no kāda jauka cilvēka Latvijā, kuram šī diena ir nedaudz priecīgāka. Ļoti vēlos gan izrunāties un ceru, ka tas izdosies.Vai! Cik tipiski man, atcerēties nesvarīgas detaļas un aizmirst pašu svarīgāko. Šodien bija jāiet iepirkt svarīgas detaļas rasēšanai. Mūsu rasēšanas pasniedzējs Karls Viljamss ieteica Millera mākslas veikalu, kā ideālu vietu, kur iepirkt visu svarīgāku. Viņam bija pilnīga taisnība, ja Elīna ienāktu šajā veikalā, viņa paģībtu. Pilna ir vissīkākajiem eļļas krāsas toņiem, simtiem ogļu veidi, Divdesmit dažādi molberti. Pat man nagi sāka niezēt, gribēju vienkārši iebļauties: "es pērku to visu!" To darīt uz griezties uz riņķi veikala vidū, rādot uz visām precēm veikalā, taču smadzenēs starp optiskajiem nerviem un runas centu atrodas studenta budžeta nervs, kas mani arī atturēja. Jāsaka, gan, ka nepameklēju tur zīmuļa pagarinātāju, pēc kura man bija pieprasījums. Iespējams, nākamreiz.