32. diena 11.10.2010

Diena bija tik tipiska un paredzama un garlaicīga, ka katra mana šūna smadzenēs lēnām mirst no šī draudošā garlaicības starojuma, kas šorīt bija jūtams gaisā, it kā miniatūra garlaicības Černobiļa būtu uzsprāgusi bibliotēkas telpās un lēnām mūs visus apstarotu ar tik kaitīgu bezjēdzības vilni, ka pati mūsu izpratne par vārdu "interesants" sāktu iziet cauri mutācijas stadijām. Pat šodienas nenotikusī vieslekcija būtu bijis baigais notikums, ja vien tā vietā briļļains, anti-sociāls vīrietis nebūtu mums stāstījis kā jādarbojas ar bibliotēku un kas ir grāmata un kā to lieto. Oij, es bezmaz nokritu no krēsla, dzirdot šo moderno "grāmata" tehnoloģiju. Rīt gan esmu stingri nolēmi doties uz trenažieru zāli. (kāda anonīma labdara dēļ es vairs fiziski nevaru lietot apstākļa vārdu "cieti", piemēram frāzē "esmu cieti nolēmi doties uz trenažieru zāli").Bet lai jau paliek, gan rītdiena nesīs lielāku cerību par radiācijas seku likvidēšanu.