174. diena 19.04.2011

Jā, es biju Latvijā visu šo laiku, taču nevarēju šeit rakstīt, ka dodos prom. Mans lielais plāns bija pilnībā pārsteigt Elīnu ar to, ka ieradīšos, plāns, kas lielā mērā izgāzās, jo svarīgās dienas rīta, neilgi pirms tikšanās, mana mamma pazvanīja Elīnai un pajautāja: "Tad Dāvis jau šodien brauc, ja?" Tas iznīcināja manu smalko plānu no dimensijas, kuru nebiju gaidījis. Taču ļoti jauki pavadījām nākamās dienas Latvijā, kad varēju atpūsties pirms pasmagā un visai kaitinošā darba, kas sekos nākamajās nedēļās. Jā, ir pienākusi sesija. Tas laiks, kad visi studenti sašmiedz zobus kopā un rīvē tos, radot nepatīkamākās skaņas kādas vien var dzirdēt. Man savukārt šī diena ir nogurdinoša: sakumā jau bija tas ilgais brauciens lidmašīnā, kurā es jau gaidīti satiku Jāni ar Rūtu, kuri abi ir iecerējuši doties lielā stopēšanas piedzīvojumā. Novēlēju viņiem abiem veiksmi un skrēju uz vilcienu, kurā tieši laikā paspēju. Gan lidmašīnā, gan vilcienā varēju lasīt Viļa Lācīša jauko grāmatiņu, kuru šovakar plānoju arī pabeigt (pat neslikti grāmatu pabeigt vienā dienā). Par vilciena biļeti man īsti nebija jāmaksā, jo pa visu vilcienu ir tikai viens konduktors, kas lēnām no Prestvikas pieturas virzījās pa visu vilcienu izrakstot biļetes un beigās tika tikai man tuvumā, bet ne gana, lai paspētu izrakstīt biļeti, pirms jau biju izlecis ārā un devos mājup. Manā mazajā prātiņā ceļš no stacijas Glasgow Central līdz kopmītnēm šķita daudz īsāks, nekā pusceļā jau sapratu es. Smagā soma un centram tik raksturīgais kalns lika nedaudz nožēlot to, ka nepaņēmu taksi vai autobusu. Turklāt vēders burkšķēja, kas lika vēl jo vairāk nožēlot to, ka nepaklausīju Omītes "Apēd tak kaut ko, tu ilgi pēc tam nedabūsi". Taču palutināju sevi pa ceļam iegriežoties McDonald's un nopērkot mazus našķus šai dienai. Pāvels vēl ir vietā un es nonācu šeit veiksmīgi tā kā nekas slikts jau nav noticis. Apziņa, ka esmu šeit un ka nākamās trīs nedēļas jāpavada relatīvās mocībās, man uzdzen vēl jo lielāku nogurumu un depresiju. Bet vismaz uz galda tagad ir Elīnas fotogrāfija skaistā rāmīti, kura uz mani skatās ar iedvesmojošu "saņemies, zaķi!" skatienu. Paldies laikam jau Anetei gan par fotografēšanu, gan izprintēšanu, gan par to, ka palīdzēja man mēģināt sagādāt pārsteigumu Elīnai. Vēl negaidīti makā atradās zīmīte, kurā rakstīts: "Es nomiršu dienā, kad nomirs mana mīlestība pret tevi... Mīlu tevi!" Patiesi jauki, taču šodien pat tas mani vairs neuzmundrinās, jāsamierinās vien ir ar šīm trim nedēļām nošķirtības. Ieliku zīmīti skaistā kastītē pie pārējām un jau šodien plānoju rītdienas mokpilno mācību procesu. Trīs nedēļas ir mazāks laiks nekā var šķist.