178. diena 23.04.2011

Man jāatzīst, ka pārsvarā runāju par citiem cilvēkiem. Citu cilvēku dzīves un attiecības, un pavērsieni, un nebūšanas, un veiksmes ir, ja ne interesantas, tad vismaz interesantākas. Mana dzīve vienmēr ir bijusi samērā piezemēta, tukša un visai garlaicīga, tādēļ pārsvarā visas manas sarunas notiek par to cilvēku, ar kuru es sarunājos. Dažkārt, pa mazam gabaliņam es sarunā iemetu kādu frāzi par sevi, velku paralēli, taču tas nav vairāk par dažiem teikumiem. Tik bieži liela daļa manu draugu uz jautājumu "Kā tev iet?" saņēmuši atbildi "labi, un kā tev?", ka pat pārstājuši jautāt, zinot, ka nekā jauna vai noderīga, vai interesanta tāpat neuzzinās. Viņiem ir taisnība. Jebkādas sarunas par mani viņus novestu pie tādām žāvām, ka varbūt pat žoklis samežģītos un mute paliktu vaļā. Taču tādu nu es pats laikam to komunikāciju esmu ieviesis - lai interesantāk. Mani draugi nebūt nav nepieklājīgi, ja tā tu domā, taču ilgstošākā laikā katram sarunu pārim izveidojas savs savādais sarunu rituāls. Tas kā mēs sākam sarunu, kad zinām, ka jābeidz, kā aizgaiņājam garlaicību, kā pieklājīgi lūdzam turpināt, kādi ir mūsu mīļākie temati - tas viss jau ir laicīgie iekodēts un sarunājoties mēs atkal izspēlējam šo mazo jauko spēlīti, kas ir ilgstoši kultivēta, no kuras ir izmesti visi negludumi un tā ir noslīpēta līdz lieliskai precizitātei. Pēkšņi mainīt rituālu ir visai grūti, un to var izdarīt tikai tajā iedzenot sava veida ķīli, liekot sarunu biedram noprast, ka kaut kas sarunā ir citāds un raisīt viņā nelielu diskomfortu, un tad atklājot kā turpmāk noritēs saruna. Es pārspīlēju, protams, taču aptuvenā ideja, ja arī notiekoša mikrotelpā, tāda ir. Pat pēc vārdiem, pat pēc valodas, kuru divi lieto uzreiz prāts nemanāmi atpazīst sarunas šablonu un pieslēdzas tam, it kā runātu svešvalodā. Kā divas ciltis, kas sarunājas, tikai viņiem abiem zināmā trešā valodā, jūs kaut kā tomēr komunicējat. Turklāt ar katru cilvēku, šī valoda ir citādi. Mazās frāzes, frazeoloģismi, izsauksmes vārdi, barbarismi un pat teikuma uzbūves ir mazie nieki, kas nemanāmi ir izveidojušies pa mēnešiem vai gadiem, sīkās niansītēs pietuvinoties otram. (Dzīvā sarunā tie var būt pat žesti vai manierismi). Arī sarunu tēmas, kas mēnešiem ir kalpojušas kā labi sarunu uzturētāji, pat tad, ja atkārtojas, tomēr kaut vai tradīciju dēļ ir jāpiemin, vismaz, lai zinātu, ka nekas nav mainījies. Līdzīgi ir ar tematiem, par kuriem kādu laiku nav runāts. Šo mazo jauko balansu izjaukt būtu nepareizi. Tādēļ, lai tas paliek apraksts, kamēr netiek lauzts rituāls. Man jāatzīst, ka pārsvarā runāju par citiem cilvēkiem. Rituāls tā prasa.