182. diena 27.04.2011

Nekad nebiju šaubījies, ka mani sapņi ir tipiski puiša fantāziju uzplaiksnījumi. Piemēram, naktī sapņoju, ka esmu slepenais aģents smokingā,kurš cīnās ar terorismu kaut kādā Āzijas valstī un tad man tiek sniegts rīkojums doties ārpus-zemes misijā ar kosmosa kuģi, jo izrādās, ka esmu viens no labākajiem kosmonautiem. Tā nu es pēc misijas nolaižos uz zemes un esmu kaut kādā dzīvoklī, vērojot fotogrāfijas un runājot ar vecākiem, kad nolemju pirms garā ceļa doties diendusā. Tā nu es pamostos un mēģinu saprast kad man jālido, taču saprotu, ka neesmu nemaz kosmonauts, tikai students savās kopmītnēs, bet sapnis bija tik garš, ka likās reāls. Arī bez sapņošanas citā plaknē, man šodien pienāca mans balles krekls, kurš spīd visā savā burvībā, manā skapī. Tāpat sāku mest ārā 3kg nevajadzīgā papīra, ko man bija sadevuši pa visu gadu dažādie pasniedzēji. Eksāmeniem tie priekšmeti man nebūs vajadzīgi, taču viņi atraisa patīkamas atmiņas. Ceļot kaudzīti pāri es saprotu, ka, rokoties dziļāk, es rokos tālākā pagātnē. Atmiņas par pirmajām dienām, kad ierados te un saņēmu savu jauko pirmkursnieka kastīti. Atmiņas par pirmajām lekcijām, par lekciju telpu meklēšanu, par pilsētas pirmo izzināšanu. Arī divi pirmā semestra pasniedzēji - Vīlers un Pīrss, ir atgriezušies, lai mums pasniegtu atkārtošanas lekcijas. Un arī apziņa, ka drīz jau būšu mājās un šo vietu neredzēšu apmēram 4,5 mēnešus. Zvaigznīšu kļūst aizvien mazāk un mazāk, līdz ar to dienu kļūst aizvien mazāk un tempi, kādos jāmācas, tikai aug un aug, līdz pazudīs.