Laikam būtu jāpārstāj komunicēt ar sabiedrību, tā tikai ar katru dienu liek atcerēties savu bezvērtību. Vienīgi tevi labi mierinot, tu atkal tiec pacelts. Tāds interesants cikls izveidojas, un vienmēr tāds ir bijis, tāds nelaužams un konstants. Visai netipiski bieži savā dzīvē esmu manījis, ka mani ienīst nevis tādēļ, ka kaut ko daru, bet tādēļ, ka esmu kāds esmu. Kaut kas manā esencē un būtībā ir atbaidošs, pat naidu izraisošs. Kā Džons Lenons reiz teica savā Liverpūles Skauseru akcentā: "I'm just one of those faces, y'know, people never liked me face". Līdzīgi arī man. Pavisam liekas, ka savu neglīto ģīmetni, kas biedētu pat Dorianu Greju pamanos iepīt visās savās sarunās, kuras neizbēgami agrāk vai vēlāk mani padara par ļaundari, kurš visu ir sabojājis. Ar puišiem tā negadās, es pat nezinu kādēļ tā gadās tikai ar meitenēm, un visdīvainākajā ironijā lielāka daļa no manām sarunu biedrēm ir meitenes. Tiesa lielu daļu informācijas par to kāds ir "tīkams" puisis šo savādo būtņu acīs, esmu ieguvis, gadiem ejot. No pašiem primitīvākajiem slazdiem jau spēju izmukt, taču daži ir komplicēti un absolūti neloģiski. Kā jau man teica: cilvēkiem patīk cilvēki, kuriem blakus viņi jūtas labi. Tātad kvalitāte ir iracionāla un emociju balstīta. Tas varbūt mierina, kad cenšos atcerēties sarunas un sižetus, un līmēt kopā kur īsti es visu izgāzu.
Lai cik bieži askētisms, kas pastāv gandrīz visās lielajās reliģijās, man neliktos patiesībā mazohistisks, es sāku to saprast tieši šādos vakaros. Tā vēlme pārtraukt komunicēt, izveidot pārtikas un seksuālu gavēni, nododoties treniņiem un mācībām, ar domu, ka tas tevi attīra, ir patiešām man tuva. No vienas puses tas disciplinē, no otras sakārto domas un savu iekšējo pasauli. Varbūt man vajadzētu pārvākties uz mazu budistu templi kalnos, ar kādu Džona Lenona ierakstu? Pārvākties, lai varu meditēt, un uz īsu brīdi pārstāt būt?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru