185. diena 30.04.2011 otrā daļa

Šodien, galvenokārt, ir laba diena, jo Latvijā notiek "Lielā talka", kurā es īsti nevaru piedalīties distances dēļ, taču varu no attāluma uzbļaut jums, lai jūs strādātu cītīgāk, kā fans no tālas tribīnes, apzinoties, ka ir vienīgais tribīnē sēdošais. Un tas mani ērti aizved pie otrā notikuma, proti, šodien sākas pasaules čempionāts hokejā, kurš parasti sapulcina cilvēkus ar alu rokās, kuri nosēžas pie saviem televizoriem un izbauda jauko gaisotni, kas virmo pikselētajā, spīdīgajā ekrānā. "Latvija, Latvija!" viņi sauc, neuzmanīgi graužot čipšus, un, pat kārtīgi tos nesakošļājot, uzdzer pa virsu aliņu. Atceros vecos, labos laikus, kad mūs varēja palaist prom no stundām, jo sākās hokeja spēle, vai kad kādam pienāca īsziņa par gūtajiem vārtiem un visi klusībā priecājās. Es pat labi atceros Latvijas visai politizēto uzvaru pār Krieviju, kurā tur gadā. Latvijā hokejs ir asinīs, Skotijā cilvēki pat īsti nav aizdomājušies par iespēju slidināties, pa gludu sacietējuša ūdens virsmu un izmantot kokus, lai ķeksētu cietu gumijas disku pretinieka vārtos (nu kā futbolā tikai daudz mazākos), paralēli sitot viens otru nost un kaujoties vismaz reizi spēlē. Redz, mums tāda notikumu secība ir loģiska, lai arī es saprotu kādēļ kādam tas tā varētu nešķist. Es gan atļaušos izveidot jaunu sloganu, lai visi cilvēki pasaulē saprot hokeju: "Hokejs - jo nekas neparāda, ka tu esi īsts vīrietis kā spēja lielā ātrumā ietriekt cita vīrieša galvu stikla sienā."