Un šī ir tā diena, kad visi ģērbjas dumji un grebj ķirbjus un liek man apbrīnot, ka kaut kas man var nerūpēt tik ļoti, ka es pat nepamanu uz ielas nevienu dīvaini. Taču par visu no sākta gala. Mūsu skolas trenažieru zāle ir piepildīta ar maybe 5 gadus veciem trenažieriem, kas salīdzinājumā ar visām citām zālēm, kur esmu bijis, ir visai jauna un moderna. Taču man par pārsteigumu šorīt ieejot telpās, pamanīju, ka daudz kas nav savā vietā, proti liela daļa no trenažieriem bija iznesti un aizvietoti ar citiem. Patiesībā, gandrīz visi. Tagad zālē ir divreiz vairāk hanteļu, pa četrām no katra svara un svari palielinās lēzenāk. Dažas man mīļas lietiņas arī ir izmestas ārā un tām vēl nav aizvietotāju vietā. Iespējams nekad nebūs. Nereti šķita, ka esmu vienīgais visā zālē, kas izmanto izliekto preses solu, bet man viņš patika. Vakarā gan pienāca iespēja beidzot salauzt lielu dzelzsbetona siju, tā visticamāk būs pēdējā reizi manā mūžā. (es vismaz ceru, jo atrasties ēkā, kur tu pamani kā sijā izveidojas visai lielas plaisas, ir visai nepatīkami, un noteikti nepietiek laika, lai pierakstītu novērojumus) Noteikti patīkama un pamācoša nodarbība, turklāt mums parādīja kā izjokoja citu grupu, sakot, lai marķē uzmanīgi, jo sija drīz var lūzt.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru