105. diena 17.01.2011 otrā daļa.

Ieraudzījis, ka blakus mācību sarakstam par pie ailītes "Materiālu laboratorijas darbs" nav ierakstīt, kurā kabinetā tas notiek, es kritu panikā. Nekavējoties izskrēju no mājas ar domu pēc iespējas ātrāk nokļūt Rankina ēkā, kurā, pēc manām domām, bija arī jānotiek nodarbībai. Par laboru kavēšanu ir baigās ziepes, taču zināju, ka sliktākajā gadījumā es būtu pievienojies rītdienas grupai. Drošības labad uzskrēju uz 7. līmeni, lai parunātu ar profesoru Vīleru kabinetā un uzzinātu precīzi. Manas domas apstiprinājās - mani sūtīja uz 2. līmeņa strukturālo laboratoriju, kas patiesībā ir milzīga darbnīca ar divus stāvus augstiem griestiem. Tur mēs eksperimentējām ieliekot dzelzs stienīšus milzīgā stiepes iekārtā, un stiepām, līdz tie pārplīsa - parasti ar blīkšķi. Pati iekārti bija vismaz 4 metrus augsta un izskatījās, ka spētu saplēst gabalos jaunu Wolkswagen Golf. Un mēs te viņā liekam iekšā īkšķa biezuma stienīšus (tiesa gan tieši tādus pašus, kādus izmanto dzelzsbetonā). Radās efekts, par kuru es rakstīju vidusskolas ķīmijas mājas darbam, tolaik nezinot pārāk daudz par to, liekot to tikai kā darba papildinājumu. Būtībā, tas ir vienkāršais elastības/plastiskuma efekts, kad pieliekot lielāku stiepes spēku materiālam, tas pagarinās, taču vienā brīdī materiāls sasniedz deformācijas punktu un sāk pagarināties, nepieaugot spēkam, līdz brīdim kad tas saplīst. Lieliska diena un es beidzot jūtu, ka kaut ko labu arī iemācos.