109. diena 21.01.2011

Bija tika viena lekcija, kas vienmēr ir bonuss, kurā profesors Viljamss, kā jau parasti, centās mūs uzjautrināt ar savām teorijām un idejām. "Ir trīs lietas, no kurām nekad nevar izvairīties dzīvē", viņš sāka, "tā ir nāve, nodokļi un gaisa burbuļi betonā. Ā, un vēl nabadzīgie. Nolādēts, kā man nepatīk nabadzīgie." Un atkal atsākās viņa uzjautrinošā piecu minūšu tirāde par to, kādēļ nabadzīgie viņam nepatīk un kā no viņiem varētu tikt vaļā. "Mani ik pa laikam uzaicina uz viesībām un tur vienmēr ir pilns ar šiem te kreisā-spārna idiņiem, kuri visi grib izmainīt pasauli. "Ū, ko gan mēs darīsim sakarā ar nabadzīgajiem?" viņi jautā. Es atbildu: "Nezinu, varbūt apbūvēsim viņiem apkārt lielu žogu?" Un mana sieva to redz un jūt, ka tūlīt sākšu savu garo sprediķi par slikto gēnu izskaušanu no sabiedrības. "Tu nevari tā teikt", viņa saka, "tu izklausies pēc Hitlera!" "Un?" es jautāju pretī." Pēcāk gan, atgriezies no lekcijas, es centos sākt rakstīt, taču tas man nepadevās un pabeidzu tikai vienu lapu visu to stundu laikā. nedaudz dusmīgs un melanholijas dzīts sāku klausīties Sidseles Endresenes "Travelling still". Šī dziesma man ir vienkārši maģiska. Tā ir melanholijas un pārdomu dziesma, tā man skaidri atgādina visu pagājušo gadu ar visu depresiju un gatavošanos skolai, ar bērnības un pusaudža gadu zaudēšanu, un ar ieiešanu pieaugušo dzīvē maziem soļiem, it kā pārkāptu robežu, atstājot aiz sevis, savu mazo sevi, mazu zēnu, kas smaida un māj, kamēr es dodos prom pa grants ceļu, ar koferi rokā un pār plecu pārmetis žaketi, lēnām redzot kā zēns pazūd distancē, vēl aizvien mājot...