116.diena 28.01.2010

No rīta jutos kā zeltenīte pasakā par trim lāčiem. Nu, tu tak atceries to pasaku, maza meitenīte ierodas lāču mājā, kamēr lāči ir izgājuši un sāk ēst viņu putru. Pagaršo tēta putru, bet tā ir par karstu, pagaršo mammas putru, bet tā ir par aukstu, tad pagaršo lācēna putru un tā ir tieši laikā. Līdzīgi no rīta devos uz dušu, kurā ir vismaigākais ūdens, taču tā bija aizņemta, tādēļ ņēmu dušu pa kreisi. dažas minūtes tecinot viskarstāko ūdeni un saprotot, ka tas ir ledains, tomēr nesaņēmos iet iekšā. Tā vietā savācu drēbes un gāju uz dušu pa labi. No sākuma viss šķita labi, taču tad ūdens kļuva karstāks - es pagriezu visaukstāko, taču tas kļuva tikai karstāks. Man nācās piespiesties pie dušas sienas, iesprostots stūrī un man priekšā siena ar karstu tekošu ūdeni. Drusku, vēl aizvien piespiedies sienai, es pagrozīju ūdens rokturi, atklādams, ka jo karstāku tu regulē ūdeni, jo aukstāks tas paliek un otrādi, tādējādi spēdams izpildīt neiespējamo misiju un nomazgāties. Pēcāk gan atsākās darbs, lai pabeigtu un izprintētu savu 3000 vārdu atskaiti par materiālu eksperimentiem, taču to nodevu un jutos tīri forši. Taču nodošanas process pats par sevi bija foršs: dodoties augšā pa kāpnēm Džeimsa Vata ēkā, es pamanīju, ka lejā pa kāpnēm uzmanīgi kāpj kāda sieviete, turot rokās kolbu ar simbolu "kodīgs virsū", acīmredzami, to nesot ļoti mierīgi, lai neko neizgāztu. Domu, ka varētu dabūt skābi sejā, vai vēl trakāk - uz savas materiālu atskaites, mani pārlieku nefascinēja, tādēļ strauji aizmuku uz kāpņu otru pusi un virzījos augšup ļoti uzmanīgi. Vismaz vakaru es varēju pavadīt sen pelnītās sarunās, kamēr vēl Pāvels ir prom Aberdīnā, taču ne vienmēr var cerēt pretī saņemt tādu pašu iniciatīvu, līdzīgi kā es to reti kad izrādu ikdienā. Saruna man tomēr patika, pat ļoti un gan jau pēc mēnešiem sanāks vēl.