101. diena 13.01.2011

Jā, ir simtu pirmā diena. Es jau dzirdu tavu balsi fonā: "Bet Dāvjonkul, Dāvjonkul, starp 99. un 101. dienu ir gandrīz mēnesis!" Paldies, bērns, es pats to redzu un ļauj man to patīkami paskaidrot. 100. dienā es izlidoju uz mājām un tās pašas dienas vakarā man vajadzēja par to dienu uzrakstīt, taču satikties cilvēki un lielais prieks manī neļāva neko tādu darīt. Vēl jo vairāk tā kā šīs ir Glasvēģu emuārs, tad es rakstu tikai par lietām, kas notiek šeit pat Glāzgovā ar mani, tādēļ visu starpposmu starp 100. un 101. dienu var uzskatīt, vismaz no šī emuāra perspektīvas, par sapni. Tiesa, brīnišķīgu un ļoti baudāmu sapni, taču sapni. (Un kā jebkurš lielisks sapnis arī šis ir pelnījis, lai to detalizēti apraksta kādā ekspres-ierakstā.) Šī diena jau no paša rīta likās neticami savāda. Es nespēju saņemties un domāt par savu aizbraukšanu. Elīna skuma par to, ka aizbraucu, centās nozagt vēl pēdējās sarunas, taču man nebija tādas pašas degsmes. Visu brīvlaiku es centos par aizbraukšanu nedomāt, visticamāk daļa mana prāta pat noticēja, ka es tiešām nebraukšu - kā tāds veikls Viktorijas laikmeta austrumu hipnotizētājs, es liku pats sev sekot pulksteņa svārstībām, līdz iemigu un biju gatavs ticēt it visam. Patīkamie pēdējie atvadu brīži un jau tad es sapratu, ka mani noliegumi nav mainījuši situāciju. Es braucu prom! - kliedza mans ķermenis un smadzenes bija spiestas šo interesanto jauno faktu uzklausīt. Lidostā jau man kļuva nelabi, gandrīz apraudājos, gandrīz histēriski sāku smieties, bieži iegrimu savās domās un ignorēju apkārtējo. Jau iekāpis lidmašīnā sapratu, ka sēžu aiz ļoti kašķīga bērna, kas neparko nenomierināsies, ja nebūs mammas klēpī, taču pirms pacelšanās lidmašīnas apkalpe liek mammai bērnu piesprādzēt atsevišķā krēslā, un bļaušana varēja sākties. Bērns kliedza - it kā to biedētu šamaņi ar kaujas bungās - histēriski un neatlaidīgi, brīžiem zaudējot elpu vai aizrijoties ar siekalām. Mamma viņu nespēja apklusināt, bērns nebija nomierināms. Es tik ļoti saprotu šo situāciju - to sajūtu. To sajūtu, kad nekas cits ap tevi nešķiet svarīgs un tu iekūņojies savā primālajā sevī - savā iekšējajā zīdainī. Pāris dienas atpakaļ - sapnī - es braucu mājās no zobārsta un narkoze pārstāja darboties, kā rezultātā izjūtu tik spēcīgas sāpes, kādas nespēju savā dzīvē atcerēties. Es raustījos pa mašīnu, blakus sēdētāja vietā, līdzīgi kā šis bērns plēsās ārā no savas vietas lidmašīnā. Es vēlējos vai nu ātrāk tikt mājās, vai vēl labāk tūlīt pat attaisīt durvis un lēkt ārā no braucošas mašīnas sniegā, aukstā un veldzējošā sniegā, kas mani izglābtu. Es ar lielām pūlēm nocietos līdz mājām, kur neapdomādamies, iemetu mutē 10 ibumetīna pusītes un nolīdu stūrī, gaidot zāļu iedarbošanos. Līdzīgi kā bērns lidmašīnā es biju zaudējis savaldīšanos, pašcieņu un spēju izvērtēt situāciju, bija tikai sāpes un nekas cits. Pacietis bērna kliedzienus pirmās dažas minūtes, sēžot lidmašīnā jutos slikti. Ne tā, ka gribētos vemt, bet emocionāli slikti, it kā būtu pazaudējis ko lielu un svarīgu, šī depresīvā sajūta pārņēma mani un es nespēju domāt par neko citu, kā to, ka neesmu sasniedzis gana un, ka man būtu jācenšas daudz vairāk. Šī sajūta varbūt ir sākums garai depresijai, bet varbūt un vēlamāk - īsām un pārejošām skumjām. Kā nekā visu brīvlaiku biju attiecies ticēt aizbraukšanai, un te, sēžot savā kopmītņu istabiņā pie datora, esmu spiests to atzīt. Šī sajūta ir tukšums, it kā ķermenis zinātu, ka nākamās 11 nedēļas man sapni vairs neredzēt, nedz sapņot jaunus notikumus. Taču Pāvels teica, ka viņam esot bijis līdzīgi un, ka tas drusku pāriet. Ticēsim viņam, bet pat vēdersāpes tieši šodien atgriezās. Labi, ka man šeit tagad ir zāles pa rokai un esmu gatavs jebkuram pārbaudījumam. Jau rīt man ir pilna diena pārbaudījumu. Man jāpierāda pasaulei, ka esmu vērā ņemams (vai varbūt tikai tai pasaulei sevī.) Rīt jau sākšu darbu pie Sapņa aprakstīšanas. Man tas IR jādara.