119. diena 31.01.2010

Jau kopš visai agrīniem pusaudža gadiem es esmu aizrāvies ar mentālismu, psiholoģiju un manipulēšanu, pavadot pārāk daudz laika meklējot manipulatīvas taktikas un veidus kā ietekmēt un pārliecināt cilvēkus. Tas man neapšaubāmi deva lielāku izpratni par cilvēkiem man apkārt. Vidusskolā es lasīju Everita Šostroma grāmatu "Anti-Kārnegi: Cilvēks manipulētājs", kur viņš centās argumentēt, ka manipulēšana ir slikta un, ka tā nodara kaitējumu. Taču Šostroms tad likās nepārliecinošs un tagad vēl jo vairāk. Pēc grāmatas izlasīšanas man radās tieši pretējs priekšstats, ka dzīve būtu jādzīvo ar viltu un mēģinājumiem pie katras iespējas izkalkulēt sava "pretinieka" gājienus, tos atšifrējot un izgāžot, lai gūtu sev labumu. Pašam pakāpeniski slīgstot ilgstošā depresijā vairākus mēnešus, es lēnām mainīju savu viedokli, pat tad ja labi pazinu, un vēl aizvien labi pazīstu dažus labus un pārliecinātus manipulētājus, kuri arī mani uzskata par savējo. Es vienmēr biju apzinājies cilvēku manipulatīvās spēles un vienmēr spēlēju tām līdzi, cenšoties otru "apspēlēt". Tieši tāds bija mans domu gājiens - apspēlēt pretiniekus, būt manipulatīvākam, iegūt vairāk. Taču tieši šajā drūmākajā depresijas periodā, es sapratu savādu sakarību - spēles, kuras es tik prasmīgi spēlēju, bija bezjēdzīgas un nedeva man labumu, vēl jo vairāk tās mani atturēja no patiesa labuma iegūšanas. Tajā laikā, kad es domāju, ka es kļūstu par labāku spēlētāju - labāk protu manipulēt ar citiem, es ieguvu spējas, kas bija veltītas jaunu spēju iegūšanai. Es patērēju lielu enerģiju, lai pakāpeniski, akmeni pa akmenim celtu neuzvaramu cietoksni - uzbūvēju mūrus, izraku tranšejas, gatavoju ieročus. Gadiem (jau no zīdaiņa vecuma, kaut tobrīd to neapzinājos) es biju trenējies, lai aizsargātu cietoksni no iebrucējiem, lai kļūtu neuzvarams, lai varētu vērot pasauli no saviem manipulētāja logiem un justies neuzvarams, tas viss bija tikai vēlme būt aizsargātam un drošam. Taču ieslēdzies cietoksnī un pacietīgi tīrot musketi, mani pretinieki tā arī nenāca. Ordas nebija redzamas pie apvāršņa, neviens nenāca uzbrukt. Es biju pats iemācījies un veidojis sevi, lai piedalītos spēlē, kurā nav uzvarētāja, kā tikai paša spēle un vienīgais veids kā to uzvarēt ir vienkārši to nespēlēt. Tā nu kādā jaukā pavasara dienā pirms gandrīz gada es nolēmu sākt rehabilitāciju, kaut zināju, ka tā būs ļoti laikietilpīga un grūta un es vēl aizvien neesmu no tās ticis vaļā. Tikai vakar es pabeidzu savas pārdomas par Transakcionālo Analīzi, lai spētu par tām pastāstīt un tās uzlikt uz papīra. Šostroms mani nepārliecināja, jo viņš ir slikts autors, daudz labāk manipulēšanu skaidro Ēriks Bērnss, savā lieliskajā grāmatā "spēles, ko cilvēki spēlē." Kaut arī daudzas no spēlēm man bija acīmredzamas un es par tām biju dzirdējis agrāk, tikai nesen es sāku tās analizēt un saprast cik bezjēdzīgas tās ir. Bērnss (un Transakcionālā Analīze kopumā) izdala trīs esamības tipus (Vecāks, Pieaugušais un Bērns). Saprotu, ka tas skan Neo-Freidiski vai ezotēriski, bet tās ir tikai "birkas", lai būtu vieglāk šos vārdus lietot. Jebkurā no mūsu manipulatīvajām spēlēm, mēs izvēlamies vai nu "Vecāka" vai "Bērna" pozīciju, lai panāktu to, ko mēs vēlamies, taču bieži vien ieguvums neattaisno pūles ar kādām tas tiek gūts, un vēl jo vairāk aizsedz iespēju iegūt patiesu labumu. Manā baismīgajā periodā es nereti nācu pie cilvēkiem ar zemu pašnovērtējumu, lai tie mani uzmundrina, bieži vien scenārijs bija skaidrs, es sāktu runāt par to cik šausmīgs es esmu un otra puse teiktu, ka tā nu gan un, ka esmu labāks nekā domāju. Šī saruna ir tikai spēle, es to zinu, persona, ar kuru es runāju to zina, es zinu, ka viņa to zina un viņa zin, ka es to zinu. Tas vienmēr bija nopietns kavēklis manai attīstībai, man nebija vajadzības mainīt sevi, vai atrast kādu veidu kā uzlabot garastāvokli, jo man atlika tikai atrast kādu, kas mani uzslavē, ja labi to palūdzu. (Un šī darbība nebija apzināti manipulatīva, tā vienkārši nāk dabiski) Šādu līdzīgu situāciju var novērot, kad bērns ieraudzījis, ka nedaudz paraudot, viņam nopirks konfekti, sāks biežāk raudāt. Taču analizējot iepriekšējo situāciju, tas prasa daudz spēka no abiem spēles dalībniekiem un ieguvums ir nekāds un ātri pārejošs un drīz vajag vairāk. Spēli var pārtraukt pavisam vienkārši un ir vairākas metodes. Pirmkārt, vari vienkārši padalīties ar spēli, paskaidrot, kas patiesībā notiek un kā to labot, pārejot no iepriekšējās bērns-vecāks sarunas uz pieaugušais-pieaugušais sarunu. Tiesa, lielākā daļa (bet ne visas) noderīgās un ne-manipulatīvās sarunas ir pieaugušo-pieaugušo sarunas. Otrs veids kā pārtraukt spēli ir nedot manipulētājam to, ko viņš vēlas (šajā gadījumā uzmanību un uzslavas), taču tas ir bīstami,jo ne vienmēr var zināt vai tavs sarunu biedrs spēlē spēli tajā dienā vai ir patiesi izmisis. Dažas spēles savukārt ir acīmredzamas, piemēram, visvecākā zināmā ir "Kāpēc gan tu - jā, bet" spēle, kura skan apmēram šādi.

A: Man ir daudz liekā svara
B: Kāpēc gan tu neej uz sporta zāli? Tas palīdzēs.
A: Jā, bet man nav naudas, tik lieliem papildus tēriņiem
B: Kāpēc gan tu netrenējies mājās?
A: Jā, bet man nav piemērota vai efektīva treniņu inventāra
B: Kāpēc gan tu neiegādājies kādas sporta hanteles?
A: Jā, bet tās maksā tik pat dārgi cik treniņu apmeklējums
B: Kāpēc gan tu neskrien ap savu rajonu?
A: Jā, bet es nejūtos droši vēlu savā rajonā.
B: Kāpēc gan tu neskrien pa dienu?
A: Jā, bet man ir citas darīšanas pa dienu.

Šajā brīdī B aptrūkstas ideju, bieži vien šajā brīdī ierunāsies C un teiks: "Jā, lieko svaru ir tiešām grūti pazaudēt." Lai gan šī izklausās pēc Pieaugušā - Pieaugušā sarunas, kur mēģina rast risinājumu reālai problēmai, tā tāda nav. A spēlē šo spēli zinot, ka B drīz aptrūksies ko teikt. A nemaz negrib palīdzību, tikai apziņu, ka viņas problēma ir nelabojama un, ka nav jēgas piepūlēties. B, savukārt, gūst labumu no tā, ka ir centies palīdzēt, vai arī neapzinās, ka tiek spēlēta spēle. Šāda saruna ir patērējusi ļoti daudz enerģijas, taču tā nav nesusi nekādu labumu, vēl jo vairāk, A tagad jūtas normāli ar savu lieko svaru un pat nemēģinās to labot. Šī spēle ir jāsalauž pašā sākumā, lai piedabūtu A uzlabot savu dzīvi un mazināt savu atkarību no šādām spēlēm. Pēdējā gada laikā esmu ieguvis pavisam lielu nepatiku pret šādām spēlēm un esmu centies no tām emancipēties, pat tad, ja dažas no tām ir tik dziļas manā psihē, ka tās kļūst gandrīz kā automātiskas atbildes uz dažām situācijām. Taču, jo vairāk es šādas spēles redzu sev apkārt, jo vairāk es atbrīvojos, jo vairāk es izjūtu pretīgumu pret tiem, kas to spēlē un jo labāk es spēju labot problēmas savās attiecībās ar cilvēkiem. Bieži vien šīs spēles būs par pamatu attiecību pajukšanai (dažkārt spēle ir vienīgais, kas saista pāri un spēles izjaukšana noved pie šķiršanās). Gan manas paša izdarības, gan tas cik ļoti tas grauj manu morāles sistēmu, gan tas cik ļoti manī izraisa pretīgumu citi, kas tā dara. Pirms pusgada kāda mana draudzene stāstīja par savām attiecību problēmām un kādēļ tās ir nonākušas strupceļā. Puisis attiecībās bija rīkojies nepareizi, viņš bija viņu aizvainojis, ja ne pazemojis. Tas manī nebūtu izraisījis lielas dusmas, taču es uzreiz sapratu, ka puisis ir rīkojies nepareizi speciāli un spēlēja tikai destruktīvu otrā līmeņa spēli. Viņš bija melojis, un aizskāris viņu nevis tādēļ, ka tā domāja, bet tādēļ, ka spēlēja ļoti slimu manipulatīvu spēli, tas manī izraisīja milzīgu naidu ne tikai pret pašu spēli, bet arī pret indivīdu, kas to spēlēja. (Pēdējā laikā esmu sapratis, ka varbūt nepelnīti, jo spēles ne vienmēr ir viegli kontrolējamas) Tas, ka esmu spējis no tā visa atbrīvoties manī rada milzīgu gandarījumu un brīvības sajūtu, tas ļauj man attiecības risināt konstruktīvi un savu dzīvi kārtot racionāli. Es uzvarēju spēli, no tās izstājoties un turpināšu to labot pie katras iespējas. Neceļot mūrus ap sevi, bet vairojot atklātību un cieņu pret citiem, kas nespēlē spēles.