153. diena 06.03.2011

Šodien sanāca gan viena interesanta un džindžerīga saruna, gan viena visai nopietna un nopietnas sekas nesoša saruna. Palikušas ir vairs tikai niecīgas trīs nedēļas līdz braucu mājās un es ceru izturēt šīs trīs nedēļas atlikušo eksperimentu un biju pat iedomājies to pārvērst vēl ekstrēmāku un pārvākties uz mazu celli bibliotēkas augstākajos stāvos un nenākt mājās līdz vēlam vakaram, visu savu garīgo kapacitāti veltot literatūrai un mācībām, kuras šobrīd ir svarīgākas nekā tās bija semestra sākumā. Bet tā nu es te solu. Taisnība gan ir, ka man būtu jāatvienojas no virtuālākas vides, jo nav vairs atlicis daudz, un interesējoši cilvēki jau pēc dažām nedēļām spēs mani satikt. Tā ir veca taktika, proti, es apzinos, ka vissekmīgāk individuālus projektus es pieveicu vienatnē, bez jebkādiem traucēkļiem. Tas man vienkārši ir nepieciešams. Pretstatā manai mīļotajai, es visideālāk funkcionēju vienatnē un jūtos vismierīgāk. Viskaitinošākais man ir vienmēr bijusi sabiedrība, nevis klusums. Klusums ir lēns un draudzīgs, neatraida un vienmēr dara tev pa prātam, turklāt piespiež tevi būt efektīvam. Dienas pamācība? Nekad neraksti latviski un angliski uz vienas lapas, drīz vien pamanīsi, ka esi uzrakstījis "Vectori" un "Compleksie Numbers".