169. diena 22.03.2011

Ko gan es pēdējās dienās daru, kā vien murminu dīvainus tekstus un kopīpeistoju tos šajā savādajā internetresursā. Lai nu kā ir viens citāts, ko es šodien meklēju, kas noteikti sasummē visu, ko savā ziņā izjūtu un kam ticu.

Cowardice asks the question - is it safe? Vanity asks the question - is it popular? Expediency asks the question - is it political? But conscience asks the question - is it right? There comes a time when one must take a position that is neither safe, popular, or political; but because it is right.

 - Dr. Martin Luther King, Jr.  

Lai nu kā šodien man ir brīvdiena, kurā man būtu palēnām jāsāk pildīt visi tie darbi, kas jānodod piektdien un varbūt pat jāatsāk rakstīšana. Dīvaini, ka šis pēdējais mēnesis ir visai tukšs un man ir zudušas interesantas lietas, par kurām rakstīt. No vienas puses tas mani padara par ķertu grafomānu, kas raksta tikai rakstīšanas pēc, no tās pašas puses tas liek manam rakstlaukam izskatīties pēc paplašināta "Twitter" konta, kur es 12 rindiņās pamanos izplest teikumu: "Šodien nopirku sporta čības, LOL" Katrs ieraksts pamazām sāk izskatīties it kā es pierakstītu kāda sirma vīrieša pēdējos vārdus, kamēr viņš slīkst halucinogēnā letarģiskā miegā. Šī savādā atkāpe man atgādināja par E.A.Po darbu "The Facts in the Case of M. Valdemar", kas seko nedaudz līdzīgam sižetam. Mani ļoti pārsteidz tas, cik ļoti, lasot Po darbus, man galvā skan Zvejnieka balss, it kā viņš man lasītu jaukus stāstus par nāvi pirms gulētiešanas, ieaijājot mani miegā. Viņš noteikti "Kraukli" spētu nolasīt neticami episki, kā savu laik to darīja pats Edgars Allans. Vā, es ļoti atvainojos, taču nu es esmu iekarsis atmiņās par to visu un nevaru beigt domāt par visiem tiem stāstiem, kas man no viņa daiļrades ir aizrāvuši. "Svērtenis un aka", kā arī "Nodevīgā sirds" un "Sarkanās nāves maska" ir tikai daļa no tiem, kas aizrauj iztēli. Domājot, ka tevi var iedalīt kādā no trim kategorijām, - a) tev ir fiziskas grūtības uztvert rakstītu tekstu, izmantojot to nūģīgo metodi, kuru es mēdzu saukt par "lasīšanu", kā arī tu nespēj koncentrēties uz kaut ko ilgāk par 3 minūtēm, ja vien kāds tev acu priekšā nepakrata saišķi ar spīdīgām atslēgām, par kurām tu priecājies vai smejies, vai b) tu esi aizņemts interneta lietotājs, kurš nevar atļauties veltīt vienai vietnei ilgāk par 5 minūtēm, jo jau četrpadsmito reizi šodien tu ieej Facebook vai Draugos, un saproti, ka neviena jauna vēstule tā arī nav atnākusi, padarot tavu eksistenci drusku vientuļāku, vai c) tu ietilpsti tajā savādajā grupā, kurā ir Ilze, kuri ir vairāk paši uzrakstījuši augstvērtīgas literatūras, nekā izlasījuši, kā arī velta vairāk laika Latvijas teātra kultūrai, - esmu nolēmis ielikt šī stāsta video versiju, lai apmierinātu jūsu vēlmes. (Divi komentāri, pirms es to izdaru gan. Pirmkārt, Džīzes, tas bija garš teikums. Otrkārt, man frāze "ieiet draugos" vienmēr likusies aizdomīgi perversa)