162. diena 15.03.2011

Šodiena bija komiska un savāda. Sāksim jau ar to, ka beidzot tiku līdz bibliotēkai šodien un sāku lasīt Džona Hōla (vienīgā reize, kad lietošu ō) grāmatu par liberālismu, tā vēsturi un izpausmēm. Tajā nav nekā man jauna manai "jaunlaicēnu" dvēselei, taču vismaz palīdz sakārtot domas un es sevi pieķeru pēc katras lapas apdomājam teikto ar kādu Latvijas raksturīgu piemēru. Esot bibliotēkā aiz loga sāka snigt sniegs, kas man ļāva grāmatu telpās nosēdēt vēl pāris stundas. Tas ir visai jauki, jo nu tagad varēju izlasīt daudz lielāku porciju no grāmatas, taču mans kurkstošais vēders mani apturēja pie 50. lpp. Lai nu kā devos uz veikalu nopirkt ko tādu, kas papildinātu manus niecīgos ledusskapja krājumus. Pie sulas stenda stāvēja māmiņa, kura vadāja bērnu apkārt ratiņos. (jeb "strollerī" vai kā to iekārtu sauc) Anywho, viņa ņēma no plaukta sulu un bērns protestēja, jo viņam acīmredzami negaršo sula. Viņš rīkoja mazu piketu bļaujot: "No Juice. I don't like Juice!" Taču viņa mazā valodiņa vēl nebija pārlieku labi attīstījusies un bija vēl jūtami nelieli šļupsti, kā rezultātā viņa nevainīgais teksts pārtapa par "No Jews. I don't like Jews!" Tas bija visai piemīlīgi un es jau gaidīju, ka mazais nacistu bēbis būs uzaudzējis mazu hitlerūsu sev zem deguna. Vakars bija tikpat savāds un es nonācu atpakaļ pie savas ilgo gadu atziņas "Jūs sievietes manām mazajām vīriešsmadzenēm esat par sarežģītu!" Tas radikāli apgāza šī rīta lasīto rakstu par to, ka sievietes ir piemērotākas politikai, jo labāk domā ilgtermiņā. Man varbūt būtu jāatsakās mēģināt palīdzēt sievietēm risināt problēmas, jo tās reti kad ir "problēmas" klasiskajā definīcijā ar atrisinājumu. Sarunas beigās mans mini-saprāts kūp, jo nav neko atrisinājis, kā iesprūdis sarežģītā Sudoku laukumā. Man būtu jāmet vienkārši miers. Jā, tieši tāda ir stratēģija.