160. diena 13.03.2011

"Grāmatas jau nav absolūti mirušas lietas, bet gan apveltītas ar dzīvības potenciālu. Ar potenciālu būt tik pat aktīvas, cik tā dvēsele, kura tās sarakstīja; nē, viņas kā flakonā uztur vistīrāko ekstraktu no tā dzīvā intelekta, kurš tās radīja. (..) Tik pat labi ir nogalināt cilvēku, cik nogalināt grāmatu. Tas, kurš nogalina cilvēku, nogalina domājošu būtni - Dieva attēlu, bet tas, kurš nogalina labu grāmatu, nogalina pašu domāšanu, nogalina Dievu šī attēla acīs." Kā jau varbūt kāds no jums noprot, tad šodien no bibliotēkas paņēmu Džona Miltona polēmisko eseju "Areopagitika", kuru man vajadzēja izlasīt jau sen, taču dažādi apsvērumi man to nav ļāvuši. Šī savādā agrīnā eseja par vārda brīvības aizstāvēšanu, noteikti ietver daudz iedvesmojošu vietu, kā arī ļoti svarīgas atziņas, kuras bija vienlīdz svarīgas kā tad, tā tagad. Dažus fragmentus no esejas es izlasīju jau visai pasen, apmēram ap to laiku, kad Pentakostaliešu Evaņģēlistu sekta "Jaunā paaudze" tika pieķerta ap Jāņiem dedzinām grāmatas ar latviešu tautas pasakām, dziesmām, parunām un ticējumiem, starp kurām bija arī kāds latvju dainu sējums. Šāda uzvedība, lai arī tīri juridiski nav pretlikumīga (kamēr vien grāmatas, ko tu dedzini, ir tavas) tā tomēr ir morāli nepieļaujama vismaz man un es spētu savu viedokli aizstāvēt.