161. diena 14.03.2011

Profesors Stjuarts laikam tagad domā, ka esmu ģeoloģijas ģēnijs, pavisam savādu notikumu dēļ. Jau pagājušonedēļ es ļoti aktīvi iesaistījos ģeoloģijas stundā, pareizi atbildot uz uzdotajiem jautājumiem, jo visi jautājumi bija par hidroloģiju, par kuru tik cītīgi rakstīju atskaiti pagājušonedēļ. Turklāt šodien bija pēcpusdienas nodarbība, kurā mēs zīmējām kartes un akmens plātņu novietojumus. Es viņam uzdevu jautājumu, kuru aptuveni varētu sasummēt kā "Skolotāj, skolotāj, kādā smukā krāsiņā iezīmēt akmentiņus?" Taču viņš mani nedaudz pārprata, domādams, ka es domāju konkrētu apzīmējumu, konkrētajam minerālim, kas ir katrā plātnē, pasakot man, ka līdz tam mēs tiksim nākamgad - lai es "nesteidzoties". Visu papildnodarbību es pavadīju, garlaikojoties, jo karšu zīmēšana ir dabiski ārkārtīgi garlaicīga, taču es jau biju radījis savu savādo tēlu tik pārliecinošu, ka profesoram šķita, ka esmu jau visu pabeidzis un žāvājos par priekšmeta vieglumu. Patiesībsakot, ģeoloģija ir tas priekšmets, kas biedē visu dzīvo no manis ārā. Tajā ir eksāmens, no kura es baidos visvairāk un manas zināšanas tajā ir tik niecīgas, ka tās varētu veiksmīgi izmantot Ženēvā, meklējot Higsa bozonu.