57. diena 5.11.2010 otrā daļa.

Dodoties iekšā pa lidostas jaukajiem metāldetektoru vārtiem, es interesanti sāku pīkstēt un būdīgam apsargam nācās mani izčamdīt visai skrupulozi. Jutos drusku nepiedienīgi aizskarts. Esot lidostas uzgaidāmajā telpā, es izdarīju visai dārgu telefona zvanu uz Latviju un pastāstīju par saviem plāniem no saplēstām avīžu bārkstīm uztaisīt bārdu un biedēt bērnus, dzenājot tos, pa lidostas terminālu. Jā, kad aizdomājos, tad varēju par zvana naudu nopirkt Elīnai visai jauku dāvanu, taču dažkārt jābūt egoistiskam. Dzirdēt viņas balsi termināla vientulībā bija nomierinoši tieši pirms lidojuma un ceļojuma uz tālo, jo tālo Lielbritānijas galvaspilsētu. Sēžot jaukajā restu krēslā es atcerējos par cilindrā tērptu vīrieti, Viktorijas laikmeta drānās, kurš strādāja vietējajā Glāzgovas lielveikalā. Šis indivīds padusē nesa klasisko dzelteno "Wet floor" zīmīti, lai brīdinātu par to ūdens kvantitāti, kas ienāca lielveikala telpās no staigātāju zābakiem un lietussargiem. Tas bija kā klasisks gadsimtu jūklis, vecs lielveikala palīgs, kas iemaldījies starp i-podiem. No vienas puses, dziļi nožēlojams darbs, kurā strādāt. Kā pirmais izlecis no starta signāla, biju pirmais rindā uz lidmašīnu un pirmais tiku jaukā vietā ar patīkamu skatu pie loga. Man par masīvu nelaimi vesela ģimene ar diviem ļoti maziem bērniem apsēdās rindā pirms manis.  Šajā brīdī es sapratu, ka nekāds lieliskais ceļojums nākamās piecdesmit minūtes mani negaida. Par spīti tam, ka man pie normāliem apstākļiem patīk bērni, ir brīži, kad man ļoti gribas, lai es būtu viens no pēdējās dzīvās paaudzes dalībniekiem un pasaule ieviestu universālu aizliegumu sievietēm dzemdēt. Šādas distopiskas domas radīja arī priekšā esošo bērnu baismīgā kliegšana pacelšanās un lidojuma laikā. Tiesa gan, manu uzmanību pilnībā novērsa skaitās gaismas, kas bija redzamas uz zemes. Milzīgi, dzeltenīgi, elektriski zirnekļu tīkli, mani fascinēja. Simtiem spuldzīšu, visas vienā tīklā, kuras darbina viens avots. Atcerējos visus senās pasaules brīnumus: Gizas piramīdas un Babilonijas gaisa dārzus. Taču šis monumentālais mūsdienu sasniegums - elektrība ir izrādījies vismasveidīgākais modernās pasaules brīnums, kuru mēs bieži pat nepamanām mums apkārt. Tās majestātisko lielumu vai apsteigt tikai tās neredzamā māsa - internets. Bibliotēkas pilnas ar informāciju tiek nosūtītas dažu sekunžu laikā pāri pasaulei un mēs to pat neredzam. Tikai nolaižoties Stanstedā es spēju sazvanīt Kati un tad iekāpu jau divdesmit minūtes kavējošajā Easybus autobusā uz Londonu, Beikerstrītu (Holmsa iela, tjip). Jau lidojot pāri Londonai es redzēju uguņošanu un braucot autobusā ik pa laikam kāda zilgme bija redzama pāri kokiem un kalniem. Bija Gaja Fouksa diena, kurā atzīmē 1604. gada mēģinājuma vienam jaukam protestētājam uzspridzināt parlamenta ēku. Viņa līdzgaitnieks ir iemūžināts skaistajā komiksā un skaistajā filmā "V for Vendetta". Mūsu šoferis bija itālis...visai agresīvs itālis... Nācās pieturēties pie krēsla, jo viņš asi bremzēja un gandrīz nobrauca vienu gājēju. Es gribēju pat krist uz ceļiem un bučot zemi, izkāpis no autobusa, taču pieturpunktā mani jau sagaidīja Kati, kuras apskāvienu arī sagaidīju ar to pašu. Pirmās nakts sarunas bija ilgas un man bija ļoti nepieciešama patērzēšana latviski. ļoti vēlu pagatavojām makaronus ar Boloņas mērci un fantastiskos Flapjacks, kas ir tāds auzu sacepumiņš. Nom, vēl tagad gabaliņi stāv uz plaukta un gaida notiesāšanu. Sajutos patiesi laimīgs, ka esmu ticis galā un atrodos Kates ūber-mājīgajos apartamentos. Pēc ilgstošas spilvenu sarunas devāmies pie miera un man nebija precīza nojausma, cik jauki ies tuvākajās dienās. Dziļi ironiski bija tas, ka viss stāvs vēl ilgstoši tusēja, kamēr mums aizrādīja, par to, ka runājam drusku par skaļu istabā, bet tas bija sīkums, kuru varētu piedot.