58. diena 6.11.2010

Nu, man noteikti jāsaka, ka šis bija labākais rīts, kāds man bijis, kopš esmu atbraucis uz Apvienoto karalisti. Zvanīja modinātājs, bet mēs atļāvāmies pačučēt nedaudz ilgāk. Piecēlāmies un devāmies uz virtuvi, malkot šī rīta pirmo brokastu piedzīvojumu. Kolektīvi tika nolemts - olas, bekons, auzu putra un tēja. Visa virtuve pielavījās pilna ar smaržu, kura nāca no gruzdošā bekona. Kad bijām visu sagatavojuši, nosēdāmies pie galda un man piedāvāja kaut ko debešķīgu - rupjmaizi. Es nokodu mazu gabalu un šķita, ka automātiski esmu aizmests uz citu dimensiju, kā pārskrienu pāri robežām un laika zonām un esmu atpakaļ Latvijā. Tā garšas varavīksne bija neatkārtojama un es minūtēm ilgi atgūlos krēslā un ar aizvērtām acīm izbaudīju šo sen negaršoto kārumu. Runājām visu brokastu laiku, un ēšana gāja lēni, taču šīs bija pirmās brokastis, pa ilgiem laikiem, kuras es izbaudīju. Beidzām brokastot ap pusdien's-laiku, un, veikli sagatavojuši bekona maizītes un jogurtiņus, devāmies dienas ekskursijā. Lai tiktu uz autobusu pieturu ir jāiet cauri mazai alejai, kuru es ieraugot pirmo reizi nosaucu par "izvarotāju aleju". Šis termins vēlāk pielipa arī Katei. Prieks, ka spēju pakutināt arī viņas melno humoru. Pirmais galapunkts bija nepārprotams - Haidparks. Taču mēs izmainījām sākotnējo maršrutu un devāmies pilnībā cauri parkam. Pa ceļam varējām izbaudīt kā zemu virs mūsu galvām lido zosis un vāveres, kas ļāvās nelielai foto-sesijai. Viņu parkā bija ļoti daudz- pilna zāle un koki ar super slepenajām - slepenajām vāverēm. Mums par masīvu pārsteigumu aiz kokiem parādījās milzīga lēca, kas izskatījās kā tikko nolaista no kosmosa kuģa. Vienkārši mazā laukumiņā bija milzīga spoguļlēca, kurā zosis knābāja savu atspīdumu. Mēs par viņām smējāmies (kā gan citādi) un safotogrāfējām visus savādos attēlus, kurus sniedza lēcas optiskās spēles un ilūzijas. Nebija tālāk daudz jāiet, kad ieraudzījām uzrakstu, ka pēc dažiem metriem ir "Lido", mēs tikai nedaudz paspējām. Padomā tik, ja tā būtu latvieši Lido... Nākotnes perspektīvas. Tikai pāris solīšus tālāk nokļuvām līdz šīs dienas lielajam notikumam - Londonas Zinātnes muzejam. Es jutos kā mazs bērns Ziemassvētkos - ar izteiktu interesi vēroju Džeimsa Vata (mans skolas biedrs) projektētos tvaika dzinējus un visus kosmosa raķešu projektus un to kā kosmonauti dzīvo. Mums bija iespēja iziet cauri vēsturei un ieraudzīt senas mašīnas, mērierīces, medicīnas sīkumus un mājsaimniecības niekus. Ļoti atmiņā palika skaistā Messerschmitt mini automašīna, noteikti vēlos ko līdzīgu kaut kad. Kā arī prototipu, nekad masveidā neražotam, izcili skaistam Rover brīnumam. Pēc vairākām stundām tikai tikām galā ar pirmo stāvu, un tad, pēc vairākkārtējiem meklējumiem, atradām arī otro stāvu. Otrais stāvs, vienā pusē bija veltīts cilvēka izzināšanai, mūsu ģenētikai un interesantajiem faktiem, sniedzot atbildi (vai vismaz cenšoties) un dziļo jautājumu "kas es esmu?" Otra puse bija tehnoloģiskā ar veltījumu materiāliem un agrikultūrai, pēc kuras mēs apsēdāmies, lai beidzot paēstu.