57. diena 5.11.2010

Centos no rīta piecelties pēc iespējas agrāk un jau iepriekšējā naktī bija sakravāta soma, lielajam vakar braucienam uz Londonu. Zeķītes ček, biļetes ček, pat gandrīz aizmirsu pasi. Ierobos skolā ar smagu somu un dodos pie savas grupas uz pēdējo solu. Mēs runāsim kā dienas noslēdzošie, kas ir slikti, jo parasti cilvēki ap to laiku jau ir miruši no garlaicības vai nedaudz komā. Daudzas grupas savu darbu bija paveikušas godam, dažām bija haļava un attiecīgi gan mēs, gan pasniedzējs Profesors Deiviss, visas pirmās grupas novērtējām. Pienāca pauze un bija jāmainās vērtētājam. Un mums par visai nejauku pārsteigumu klasē ienāca profesors Viljamss, yup, 20 gadi mocību un doktora grāds kretīnismā. Visām atlikušajām grupām palika aukstas kājas un ne velti, jau pirmajai grupai pēc pauzes paziņoja par mazajām kļūmēm, kas samazināja viņu atzīmi automātiski. Taču par spīti visam, mēs dienu paveicām izcili un mani īpaši paslavēja par prezentēšanas spējām. Tas man uzlaboja garastāvokli uz atlikušo dienu un skrēju paķert pēdējās lietas un devos uz autoostu. Man par lielu nelaimi pa ceļam sākās lietus un nevis kaut kāds parastais, bet masīvs lietus, kura dēļ mans umbrella-less ķermenis jau drīz vien kļuva pavisam izmircis (kā vēlāk izrādīsies, tad mana jaka izžūs tikai autobusā ceļā no Stanstedas uz Londonu). Skrienot vajadzēja iedomāties melodiju no Deadly Syndrome dziesmas "Untitled", kura šobrīd arī klaudzina manās bungādiņās. Bet beigu beigās jau nokļuvu vilcienu paviljonā, kas, jāatzīst, ir ļoti skaists un klasisks. pajautājis vienam no konduktoriem, kur jāiet, viņš mani norādīja uz vilcienu, kas devās uz Ayr, paceļam iebraucot Prestvikas lidostā. Pa ceļam varēju pamiekšķēties savā slapjajā jakā un censties nenosalt. Labi, ka nokļuvu lidostā laicīgi un pat ar labu rezervīti, tas viss pateicoties manai milzīgajai vēlmei nenokavēt, jebšu bailēm no nokavēšanas.