58. diena 6.11.2010 otrā daļa

Pēc jaukās vēdera uzpildīšanas muzejā sākām apzināties, ka drīz muzeju varētu arī slēgt ciet. Četru-ar-pus stundu laikā bijām paspējuši aplūkot tikai divus muzeja stāvus no pieciem un jau kājas lika par sevi nedaudz manīt (grūti pat iedomāties ekstrēmo ģimenīti, kas izstaigā visu muzeju - tas noteikti jādara vairāku dienu garumā). Muzeja galvenie apmeklētāji bija vecāki ar bērniem, taču, nākot vakaram, daži bērni acīmredzami sāka niķoties un, kad mēs devāmies ārā, muzejā bija palikuši pārsvarā pieaugušie. Nākamais interesantais maršruts jau naksnīgajā Londonā bija pastaiga gar Temzu. Uzņēmām dažas visai labas fotogrāfijas ar Kates telefonu, kuru viņa graciozi atbalstīja uz mana pleca. Pa ceļam nokļuvām ne tikai izcilā mazā grāmatu tirdziņā, bet arī parciņā, kurā visos kokos bija mazas virtenītes ar lampiņām, kas līdzinājās mazām fejām. Ap šo laiku es izjutu savu seno ienaidnieku - vēdera sāpes, kuras dziļi pabojāja mūsu vakara nobeigumu. Par laimi, Kate bija ļoti saprotoša un nesūdzējās, pat iedeva dažas zāles. Atgriezāmies mājās uz vakariņām, kuras līdzīgi kā iepriekšējā naktī notika uz maza galdiņa, pie kura mēs sēdējām uz spilveniem. Gribējām kā japāņi - tupēt, taču kājas neļāva. Aizgājām gulēt neilgi pēc vakariņam un naktī man ik pa laikam uzbruka nelieli drebuļi, vēdersāpes un sapņi. Sapnis bija par to, ka kopā ar Kati vēlos doties uz mājām, kur man mammai jāpasaka, slepenā parole, taču pie mūsu kāpņu telpas viesojies cirks un ugunsspļāvējs atstājis degošas spirta peļķes uz kāpnēm... šizo...