59. diena 7.11.2010

Šī bija mana pēdējā diena Londonā un mēs, pretstatā iepriekšējai dienai, sapakojām brokastis līdzi un skrējām uz autobusu. Mums par lielu nelaimi, jau metro sapratām, ka uz plānoto kuģīti nevarēsim paspēt, tādēļ devāmies uz Kamdenas pilsētiņu, kas izrādīsies mans mīļākais apskates objekts Londonā. Kamdenas pilsētiņā ir ļoti lielisks utenis, kurā var nopirkt gandrīz visu un mazas ēstuvītes, kur visi bļauj tev virsū un aicina tev ēst pie viņiem. Pats utenis bija pilns ar krikumiem, no kuriem dažus es nopirku līdzi ņemšanai un dažus ar skaudību nopētīju (piemēram skaistos vecos ceļojumu koferus un austrumu kimono). Kā mēs kopīgi pēc tam nospriedām Kamdena ir kā muzejs, kurā eksponātus var arī pirkt. Noteikti patika arī tas, ka nolēmām atpakaļ ar kuģīti arī nebraukt un varējām vēl labu laiciņu pašiverēt pa veikaliem, kas piedāvā gotu drēbes and such. Paēdām brokastis salstot uz aukstiem krēsliem un malkojot Starbucks Latte. Pēc tam dodamies uz dienas pēdējo eksponātu - muzeju, kurā valda klusums un kurš ir iekārtots kā sena māja, kuras iemītnieki ir uz brīdi izgājuši. Katra sīkāka detaļa (piemēram nograuztā vafele vēl pie galda) un visa atmosfēra kopumā padarīja visu vietu spocīgi patiesu, visas smaržas un gaisma (jeb pareizāk, tās trūkums) lika tev justies kā zaglim, kas ielauzies mājā un, kurš klusi, neizdvešot ne skaņas, lavās pa istabām un izvairās no saimnieku acīm. Uz brīdi pat likās, ka mājā redzu melnu kaķi, taču Kate neko tādu nemanīja. Varbūt man rādās. Kad iznācām ārā no tumšā nama, pat apmākusies Londonā šķita neticami gaiša, izberzējis acis kā pēc ilga miega, sekoju Katei atpakaļ uz metro un uz nākamo vietu - krievi veikaliņu. Pēc dažām minūtēm bijām jau pie mazas bodītes ar uzrakstu Kaļinka, kurā iekšā bija labumi no Latvijas un Lietuvas. Kefīrs un zefīri Londonā. Šķiet neticami? Mani pārņēma ļoti izteikta un dziļa nostaļģija, pirmajā brīdī gribēju pirkt visu, bet tad nesapratu, ko īsti man vajadzēs un cik spēšu paņemt līdzi. Nolēmu ņemt tikai nepieciešamu - lietuviešu hematogēnu, Skrīveru gotiņas un Aldara "Zelta". Jauki pateikušies pārdevējai krieviski devāmies ārā un nolēmām to vietu saukt par "Mazo Latgali", jo tas atgādināja vidusmēra bodīti Latgalē. Atgriezāmies Kates Slimnīcas-stila kopmītnēs, kurās es varēju atgulties krēslā un lēnām baudīt savu alu, pēdējās minūtes, pirms atkal jāskrien un jau jācenšas izlidot atpakaļ uz Glāzgovu. Nepabeidzu alu, jo bija jāsteidzas, taču skrienot ārā pamanījos uztaisīt dažas dīvainas skaņas, kas lika Katei par mani pasmieties. Vajadzēja pasteigties, jo pa ceļam bija vajadzība samainīt manu skotu desmitnieku, lai atdotu Katei parādu. Pēc pēdējiem skāvieniem biju jau autobusā un mani veda uz lidostu. Nedaudz kļuvu uztraukts pa ceļam, jo šis šoferis bija daudz piesardzīgāks, par savu itāļu kolēģi un tādēļ bija nedaudz bail nokavēt. Vēdera sāpes pāri visam atkal mani nelika mierīga, un fakts, ka paspēju laicīgi uz lidmašīnu, nemazināja saspringumu, lidojot ar sāpošu vēderu, vēl vairāk brēcošu bērnu ieskauts un starp skotiem, kuri oda pēc Viskija. Paslēpies kapucē visu ceļu, mēs vēlāk iekļuvām gaisa bedrēs. Viena sieviete jautāja "kas tas bija?" uz ko viņas vīrs atbildēja "guļošie policisti". Jāatzīst pat es sasmējos savā kapucē kunkstēdams. Nonācis Prestvikā man vēl bija jāciešas 40 minūtes, lai sagaidītu vilcienu un vēl jāiet kājām līdz kopmītnēm, pa kuru laiku biju jau visai riebīgas sāpes ieguvis. Beidzot nokļuvis mājās es devos uz vannas istabu, kur piespiedu savam kuņģim iztukšoties. Pēcāk 20 minūtes sēdēju uz vannas istabas grīdas un centos atžirgt, tas bija dziļi šausmīgi un pēc šī incidenta steidzos gulēt.