Šodien pēc vienīgās matemātikas lekcijas, kura beidzās 12:00 Justass ar mani uzsāka sarunu.
- Vai tu jau nodevi atskaiti par vides aizsardzību?
- Atskaiti? Kādu atskaiti?
- To atskaiti par virtuālo ūdens attīrīšanas stacijas apskati.
Šajā brīdī mans prāts rakņājās pa manu atmiņu, cenšoties atcerēties par ko iet runa, taču neko neatradis, sūtīja signālu mīmikas muskuļiem uztaisīt neizpratnes pilnu sejas izteiksmi. Turpinājumā Justass man paziņoja, ka šodien ir jānodod atskaite, kura skaitās kā 20% no gala atzīmes. Es biju šokēts uz izmisis un kritu panikā. Es atskrēju mājās un sapratu, ka man ir trīs-ar-pus stundas līdz darba nodošanai un manas rokas drebēja pie klaviatūras. Es atvēru virtuālo apskatu, taču sapratu, ka tas aizņems pārāk ilgu laiku. "Virtuālas apskates ir domātas bērniem ar mācīšanās grūtībām!", es noteicu, "Dod man aukstus melnbaltus faktus, nolādēts!" Tā nu es atvēru faktu lapu, kur bija tikai tabulas un skaitļi un skaidrojumi. Es rakstīju cik ātri vien spēju, pieminot visus faktus un pieliekot savas personiskās zināšanas par ūdens attīrīšanu. Nākamās pāris stundas pagāja milzīgā saspringumā, jo pēcāk jutos noguris un ar sāpošu muguru. Biju to piebeidzis! 1900 vārdi nepilnās divās stundās, un nu man bija jāskrien uz bibliotēku to brīnumu printēt ārā. Ārā bija auksti un apledojušās ielas nekādīgi nepaātrināja manu tempu. Izprintēju un skrēju uz Rankina ēku, kurā es maldījos, taču beigu beigās atradu profesora Doreas kabinetu, kurš bija aizslēgts. "Mani centieni bija bijuši veltīgi, nāksies to nodot rīt," es nodomāju. Par katru dienu tavai atzīmei atņem 15%, taču tas nebija sliktākais variants, vismaz būs laiks to kārtīgi pārskatīt. Atnācis atkal mājās pilnībā nosalis, es atvēru kursa lapu un mani pārņēma neviltots šoks. Darbs bija jānodod nevis Rankina ēkā, bet Džeimsa Vata ēkā un līdz 16:00 - man bija atlikušas 15 minūtes. Es pacēlu darbu no gultas, uzvilku jaku un metos sprintā. Ārā manas ausis sala, bet man bija vienalga, luksofori mirdzēja sarkanā, bet man bija vienalga, kājas slīdēja un es gandrīz salauzu elkoni, bet man bija vienalga. Pēc 10 minūtēm jau biju Vata ēkā un smaidošu, sarkanu seju nodevu savu darbu, parakstījos uz lapas un devos atpakaļ. No ēkas es izstaigāju ārā kā lecīgākais puisis visās Glāzgovā un mana gaita, bija neticami augstprātīgi. Tieši tad, kā kādā Holivudas grāvējā, man aiz muguras noskanēja skolas zvanu tornis, paziņojot, ka ir jau 16:00. "Ahhh, yeah!" es pateicu, pat necenšoties būt kluss un devos uz mājām. Šodien es par jūtos nenormāli kruts, uzmanies, pasaule.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru