Man būtu jāizdara gara un vaļsirdīga atzīšanās, taču, lai to labāk izprastu, es vēlos šo atzīšanos ievadīt ar stāstu. Tas notika kādā naktī Montgomerijā laikā, kad Mārtins Luters Kings vadīja Montgomerijas autobusu boikotu un cīnījās par rasu vienlīdzību. Tikko kļuva noprotams, ka boikotu neizdosies kliedēt, Kingam un viņa ģimenei sāka draudēt pa telefonu katru dienu, dažkārt pat četrdesmit reizes dienā. Kādu nakti aptuveni ap pusnakti viņam zvanīja un viņš pus-miegā pacēla klausuli. Un neglītā balss līniju otrā galā teica: "nēģeri, ja tu nepametīsi šo pilsētu trīs dienu laikā, mēs izšķaidīsim tavas smadzenes un uzspridzināsim tavu māju!" Šādi vārdi bija ierasta padarīšana, taču kāda nezināma iemesla dēļ, šī ziņa Kingu nelika mierā. Viņš centās aizmigt, taču padevās, to nespējot. Nostaigājis lejā līdz virtuvei, viņš sāka vārīt kafiju, cerot, ka tā dos viņam mieru. Tieši tajā brīdī filozofiskas un teoloģiskas domas sāka raisīties pa viņa galvu, un viņš mēģināja rast atbildes par grēkiem un eksistenci, mēģināja domāt par viņa meitiņas smaidu, zinādams, ka kuru katru mirkli, tas var tikt viņam atņemts, mēģināja domāt par savu sievu, kuru viņš var zaudēt. Viņam nebija neviens ar ko parunāt, kā tikai Dievs, un viņš pie galda sāka skaitīt lūgsnu: "Kungs, esmu šeit lejā, un cenšos darīt to, ko ir pareizi. Man šķiet, ka man ir taisnība, man šķiet, ka mūsu mērķis ir pareizs, taču, Kungs, es šobrīd jūtos vājš un domāju, ka zaudēšu šai cīņā." Pēc lūgsnas noskaitīšanas viņam šķita, ka viņā skan balss, kas pavēl: "Mārtin Luter, stāvi par cēlumu! Stāvi par vienlīdzību! Stāvi par patiesību! Un zini, ka es tev būšu blakus, līdz pasaules galam." Kā viņš pats vēlāk izteicās: "Es biju redzējis zibeni zibam, es biju dzirdējis pērkonu rūcam, es biju sajutis grēciniekus skrienam, cenšoties sagrābt manu dvēseli, taču es dzirdēju Jēzus balsi, liekot man turpināt cīnīties. Viņš apsolīja mani nekad nepamest."
Šo stāstu es atcerējos šorīt, jo biju ko līdzīgu izbaudījis naktī. Jebkurš, kas mani pazīst gana labi, zin, ka es noliedzu pravietību sevī, zin, ka es neesmu reliģiozs un zin, ka neesmu dievticīgs pat savā dziļākajā baiļu nostūrī. Taču, es nevaru noliegt, ka nakts ar prātu dara dīvainas lietas, ka nakts ļauj tev domāt par lietām, kuras normālu nedomātu un ļauj tev saskatīt jaunus aspektus problēmām. Vakarnakt, pēc došanās gulēt es pēkšņi pamodos. Veikls skats zem spilvena atstātajā telefonā apstiprināja, ka pulkstenis rāda 4:00. Es par to nelikos ne zinis un gāju atpakaļ gulēt. Tikai pēc dažām minūtēm sapratu, ka nespēju aizmigt, jutos pilnībā izgulējis. Neskatoties uz to es sevi spiedu gulēt, tikai lai padotos nedaudz vēlāk. Ar atvērtām acīm vēroju griestus un cerēju, ka personiskās pārdomas mani nogarlaikos gana, lai spētu dusēt. Vienīgais domas virziens bija vakara saruna ar Elīnu. Kā jau minēju iepriekš nakts sniedz neordinārus domāšanas veidus un metodes. Es uzdevu sev vienkāršu jautājumu "Vai es tiešām viņu mīlu?" Manas emocijas saka, ka jā, bet emocijas izplien - vai tām tiešām var ticēt? Ir jābūt kādam citam veidam kā to noteikt, neatkarīgi no emocijām. Tieši tad mana iekšējā balss sāka runāt: "atbildi man uz vienkāršu jautājumu: Ja tev būtu tāda iespēja, vai tu šobrīd dotos viņu satikt nakts vidū, pieklauvētu pie viņas durvīm, paskaidrojot, ka nespēj aizmigt, un lūdzot gulēt kopā?" "Jā!" es atbildēju pēc nelielas aizdomāšanās.
- Atbildi man uz citu jautājumu - Kas stāv tava galda otrajā atvilktnē?
- Dāvanas viņai, gan Ziemassvētku, gan dzimšanas dienas.
- Kādēļ tu tās viņai nopirki?
- Jo es ļoti vēlos redzēt smaidu viņas sejā, kad dāvināšu tās. Es ļoti mīlu viņas smaidu, spētu tajā spoguļoties stundām un krāt laimes vitamīnu.
-Kādēļ dāvināt dzimšanas dienas dāvanu? Viņas smaidu tu tad neredzēsi.
-Man nevajag to redzēt, mani priecē pati apziņa, ka viņa smaida un apbēdina apziņa, ka viņai ir iemesls nesmaidīt.
Es sapratu, kur iekšējā balss mani ved un drīz vien es aizmirsu jebkādus ikdienas kašķus, pagātnes vai tagadnes. Es atcerējos par mūsu plāniem mācīties dejot, par iespējām rīkot gleznošanas vakaru, par sniega vīru velšanu, par māsīcas vešanu ar ragavām uz kalna, par origami sapņu locīšanu, par kopīgu dāvanu veidošanu, par kopīgu stāstu rakstīšanu, par pikošanos un slidošanu, par smaidīšanu klusībā, par jauno gadu kopā - par atmiņām, kuras vēl nav bijušas, taču kuras papildina mūsu intelektuālo bilžu albumu prātā. Es ļoti katru no šīm sīkumiem gaidu: Sims spēlēšanu vēlos vakaros, kodienus kaklā un ķermeņu apgleznošanu, kopīgu piedzeršanos un skaistas nakts sarunas sveču gaismā. Es to vēlos. Nē, man to VAJAG. Šie mēneši ir mani izsmēluši, izsmēluši rakstnieku manī un es vēlos, lai kāds mani atkal piepilda - padara mani pilnīgi. Man vajag manu Mūzu, man jāiedvesmo kāds. Pat šajā naktī pēc smagnēja darba un riebīga noskaņojuma, kurš man spieda dusmoties uz ik katru, kas mani kaitina vai traucē, pat šajā naktī, es nevaru kādu nemīlēt. Mana sirds atveras plaši un gaida, kad varēs kādu apskaut. Tā bija noderīga nakts, jo tagad es ne tikai jūtu, tagad es zinu, ka mīlu kādu. Pat grūti noticēt, ka šī nakts bija nejauša un, ka tai nebija plāna izspiest no manis vaļsirdīgu atzīšanos.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru