134. diena 15.02.2011 otrā daļa

Ak, jā, pavisam aizmirsu, pa nakti sapņoju ļoti zīmīgu sapni. Ievads, kā jau daudziem šādiem sapņiem ir nedaudz sireāls - es ar ģimeni esmu lielveikalā un no kūciņu stenda, paņemu eklēri ar baltu glazūru un sāku to ēst. Man atgādina, ka ja apēdīšu viņu visu, tad pie kases nevarēšu par to samaksāt. Mani gan tajā brīdi tas neuztrauc, tādēļ droši apēdu eklēri un dodos ārā no veikala, lai sēstos mašīna un dotos ceļā. Kaut kādu iemeslu dēļ esmu atstājis ģimeni veikalā un pats braucu prom. Piestāju pie mazas mājiņas, kurā dzīvo mana vecvecmāmiņa (viņa ir jau mirusi gadus 4 apmēram) un viņa mani sagaida un apskauj un ir priecīga mani redzēt un saka, ka es esmu vienīgais, kas viņu apciemo (es noprotu, ka ir Ziemassvētku laiks), atskaitot Oskaru. (Oskars ir viens no viņas mazbērniem - manas mammas brālēns). Viņa rāda Oskara apsveikuma kartiņu ar piespraustu viņa paša fotogrāfija un mēs jauki parunājāmies. Atvadoties es viņai atstāju iepirkumu maisiņu un novēlēju labu nakti. Iekāpis atpakaļ mašīnā, devos jau tālākā ceļā, garais ceļš patiesībā nekādā citādā vietā mani nebija aizvedis. Pēc laternu gaismas un mājām, spriedu, ka esmu vēl Čiekurkalnā. Es nezinu kādēļ, jo tā nebija specifiska man zināma vieta, taču koka mājas, izgaismoti laternu trotuāri man ļoti atgādināja Čē-kalnu. Es izkāpu no mašīnas apakšveļā - baltā. Pats nezinu, kur manas drēbes bija palikušas. apstaigājis vienai mājai apkārt, es sapratu, ka ir pārāk tumšs un auksts - tieši tad nozvanīja modinātājs. Rīta treniņš.