146. diena 27.02.2011

Nu, es biju nosolījies pierakstīt vismaz 1000 vārdus katru nedēļu un es ironiski izvēlējos tieši brīvdienas, lai šo lielo gabalu veiktu, taču es nupat kā apzinājos cik liela tā ir kļūda, nonācis līdz svētdienai un nespēdams izdomāt neko, par ko rakstīt. Taču te nu stundu atpakaļ tieši pieķēros tam un uzbliezu 1025 vārdus. Es gan apzinos, ka ne katru vakaru tā varēšu tādēļ es lēnām sastādu plānu, par ko rakstīt un ko precīzi rakstīt katru nedēļas dienu. Un ja spēšu uzbliezt kaut vai niecīgus 200 vārdus par katru tēmu, tad kopā būšu sakrājis jau 1400 vārdus nedēļa, kas tīri matemātiski mani nodrošina ar kārotajiem 40,000 vārdiem apmēram 7 mēnešu laikā. Tam nemaz nevajadzētu būt pārlieku grūti, ņemot vērā, ka šajā emuārā jau esmu sadrukājis neticami daudz vārdu par dažādām lietām un bezjēgām un traļivaļiem. (Vai vajag komatu pirms otrā "un"?) Šodien aizdomājos par to, cik bērnībā belaši bija garšīgi. Dažkārt, kad biju mazs, tad ar mammu braucu uz Rīgu - visbiežāk pie ārsta. Un tad, ja sanāca laiks, tad man nopirka garšīgo 20 santīmu belasi. Es pat tagad šad tad kādu nopērku, taču apzinos, ka tie vairs nav tik garšīgi un ir kļuvuši dārgāki. Nē, tas nav saistīts ar pagātnes nostaļģiju. tas nav saistīts ar to, ka pagātne vienmēr liekas labāka, kaut arī tā vienmēr ir sliktāka. Tas saistīts ar to, ka tie nelieši vairs belašos neliek gaļu! Nav brīnums, ka tagad daudz lielāku mīlestību izjūtu pret gaļīgajiem kebabiem. Ar kebabiem arī ir cits stāsts. Pirmo reizi to garšīgo kārtaino, gaļas un dārzeņu salikumu es izbaudīju Lietuvā, kad biju pavisam mazs, bet pieņemu, ka gāju jau skolā (neesmu drošs gan) Un tur kādā tirgū, man ne tikai nopirka manu pirmo Tetris konsoli (smieklīgi lietot vārdu "konsole", runājot par tetri), bet arī manu pirmo kebabu, kas tobrīd likās visfantastiskākā lieta, ko es jebkad esmu ēdis. Un šī neticamā sajūta, mani nekad nav pametusi. Un paldies māsai, kas mani iepazīstināja ar ļoti augstas kvalitātes kebabiem. Drīz uz mēnesi arī nevarēšu aktīvi sarunāties ar savu mīļo, taču ceru, ka mana pēkšņā grafomānija mani nepametīs un es spēšu sadrukāt garas vēstules viņai.