204. diena 05.01.2011

Ir pagājusi vesela nedēļa kopš esmu šeit un man vēl nav uzradusies milzīgākās skumjas pēc mājām, taču ilgojos pēc Elīnas. Tiesa ne tik ļoti cik tas parasti ir semestra beigās, bet tomēr. Nekas, turēšos braši un izturēšu šo semestri, lai jau pēc 9 nedēļām lidotu mājās un saņemtu apskāvienus un konfektes, un saldus skūpstus. Šodiena? Well... Ir savāds mans ceļš uz veikalu "Iceland", kurā vienmēr redzu tai pat vietā kādu gados jaunu puisi, kurš ubago. Dažus aukstus rītus viņš ir tērpies tikai t-kreklā un džinsos.Pilnībā nesaprotu kā viņš vispār spēj izdzīvot, ejot viņam un drebinoties sava jakā. Taču viņš tur ir jau gadu, katru dienu. Tas mazais stūrītis ir kļuvis par viņa darba vietu. Esot jau pašā veikalā es nopirku visdažādākos labumiņus. Mājās biju pamanījis, ka Markuss ir nopircis saldskābo mērci un gremdējoties atmiņās par "Spilvas" Ķīnas saldskābo man uznāca nelabojama vēlme to nopirkt. Tā nu apmierināts es slāju atpakaļ uz dzīvokli ar diviem iepirkuma maisiņiem. Iepretim tam veikalam ir restorāns, kura nosaukums ir "3 steps to Heaven" un apakšā rakstīts "Ice cream, coffee and salad bar". Un es nodomāju: "That is SO damn right!" Jau patiņot filmu nedaudz uz priekšu līdz nonākam pie ainas, kurā es kāpju augšā uz savas mājas 4. stāvu... Sanāca nedaudz parunāt ar apkopēju, kurš stāstīja, ka pēc nedēļas Glāzgovā jau varētu snigt, kas nozīmē, ka man ar baigāko steigu jācenšas safotografēt Skotijas rudeni. Iegājis virtuvē es sapratu, ka mūs jau ir apciemojis elektriķis un plīts ir salabota. Tagad uz sienas ir milzīga "ON" poga. Tā nu es sacepu ņammīgu vistu ar rīsiem un uzlēju tam pa virsu jaunpirkto saldskābo mērci, kas jau pirmajās sekundēs izcēlās ar nepatīkamo aromātu. Veikls eksperiments apstiprināja, ka mērcei ir arī nepatīkama garša. Nu tiešām nepanesama. Garšoja pēc melnzemes ar veciem tomātiem un kaut ko skābu pa vidu. (nejautā kā es zinu) Tā nu man nācās secināt, ka šai mērcei vairs nav vietas mūsu ledusskapī un tai kopa ar rīsiem jāceļo uz miskastīti. Abi tur tika iemesti ar skaļo saucienu "Be goneth, spawns of darkness!" (Ja, tieši tādā balsī kādā tu nupat to izlasīji) No netīrības izlasītie vistas gabaliņi tomēr nonāca manā kuņģī, kur priecīgi var paspēlēties savā starpā. Ak tā, ir vel viena lieta. No paša rīta ceļā jau uz sporta zāles ģērbtuvēm es aiz muguras saklausīju kautrīgus "Excuse me! Excuse me!" un pagriezos, lai noskaidrotu, no kurienes tie nāk. Man aiz muguras stāvēja maza džindžerīga meitenīte, kas pēc sejas atgadināja Emmu Vatsoni pirmajās Harija Potera filmās. Viņa turēja rokās manas izkritušās baltās austiņas un jautāja: "Are these yours?" Es pasmaidīju, pateicos un devos tālāk. Mani gan ilgi nomocīja tas, cik ļoti viņa izskatījās pēc meitas Hermionei un tai džindžer-radībai no HP. Tas savukārt man atgādināja par šo bildīti: