219. diena 20.10.2011

Kā mums stāstīja stundās, studentu uzmanības līmenis lēnām sarūk lekcijas laikā. Tas ir visai augsts lekcijas sākumā un tad pakāpeniski slīd lejā, līdz sasniedz savu zemāko punktu piecas līdz desmit minūtes pirms lekcijas beigām. Pašas lekcijas beigās uzmanība atkal strauji kāpj, jo cilvēki zin, ka drīz viss būs galā un varēs doties prom. Mums stāstīja par kādu pavecāku pasniedzēju, kas tikai dažus gadus pārtrauca pasniegt, kaut bija tik vecs, ka dienēja 2. pasaules karā. Un pēc kara beigām viņš pamanījās "personiskai lietošanai aizņemties" savu Veblija revolveri. Un piecdesmitajos un sešdesmitajos gados, mācot un jūtot, ka studenti iemieg, viņš izvilktu savu revolveri un iešautu Boida Ora ēkas betona griestos. Visi studenti salektos un būtu možāki kā jebkad. Atlikušo gadu viņam tikai nāktos nolikt revolveri uz galda šajā zemajā posmā (ja tāds būtu) uz studenti atkal kļūtu moži. Lieki teikt, ka katru reizi, kad vadība to uzzināja, viņam izteica "mazu" aizrādījumu. Profesors Viljamss tā vietā savulaik esot žonglējis vienkārši lekcijas vidū, lai piesaistītu uzmanību. Tiesa, kad viņš to mēģināja ar krīta gabaliņiem, tad tie izlidoja uz visām pusēm un viens no tiem trāpīja man. Prieks un laime! Vēl lielāks prieks un laime bija pēcpusdienā, kad nāca mūsu kārta taisīt Surveying. Nogājām līdz pazemes stāvam, kur saņēmām mūsu ekipējumu. Es nesu skaisto sarkano kasti, kurā iekšā bija teodolīts, kas ir fantastiska maz ierīcīte visa mērīšanai. Un izskatās apmēram šādi.

Mani faktiski biedē, ka man uztic nest ierīci, kura maksā tik pat cik labi ejoša, lietota automašīna, taču es braši turpinu ceļu. Mūsu mērījumu vieta ir tieši pie karoga masta, skolas galvenā torņa priekšā, tādēļ nākas kāpt maza kalnā, kurā jūtam kā vējš pieņemas spēkā un dažas papildus lietus lāses skar manu degunu. Jūtos kā savādā episkā filmā, kurā nonākot kalnā sāksies kaut kāda melnbalta cut-scene montāžā un vējš episki plīvos mūsu matus pie Karla Orfa koru mūzikas. Mēs papūlējāmies un uzstādījām to nolādēto instrumentu (kas starp citu nav viegli, ja tam jābūt precīzi vienā punktā un pilnīgi līmenī, lai kā tu to arī negrieztu. Mums par laimi mēs to izdarījām laikā. Bija jau kļuvis pavisam auksti ārā un lija lietus, tādēļ uz beigām jau vairs pirksti neklausīja un pierakstīt jel ko bija neiespējami. Taču visi leņķi beigās tika izmērīti un manas novirzes bija tikai 14 un 1 sekundi lielas, kas ir visai labi, ņemot vērā, ka instrumenta atļautā kļūda ir 20 sekundes. Un tā nu ar nosalušajiem pirkstiem devāmies nodot darbus un vakars varēja tikt pavadīts istabas siltumā. Prieks, ka nebija nemaz tik liels lietus kā vienai no grupām, kuri mērīja pilnīgā ūdenskritumā un dažus no objektiem distancē neredzēja, jo bija milzīga ūdens siena viņiem priekšā.