222. diena 23.10.2011

Tas dienas skaitlis ir gana biedējošs. Liekas, ka esmu negaidīti sasniedzis kādu zīmi un drīz pienāks šī emuāra gals. Taču līdzīgi kā visi pasaules gali, kas balstīti uz ciparu sakarībām, arī šis gals nepienāks. Man pat pēdējā laikā paliek žēl visus tos praviešus kas katru mēnesi šogad pasludina "nē, nopietni, šoreiz es esmu 100% čista drošs" pasaules galu. Vakar saņēmu divas ļoti elegantas vēstules ar pastmarkām, uz kurām attēloti Žanis Lipke un viņa sieva Johanna Lipke. Savā ziņā viņus var saukt par latviešu Šindleriem un godam nopelnījuši vietu uz nevienas vien pastmarkas. Vēstuļu saturs kā parasti mani iepriecināja, taču vēl jo vairāk mani iepriecināja, tas, ka man šodien kāds piezvanīja. Mans nedrošais peles klikšķis apstiprināja skype zaļo klausulīti, un nākamās divdesmit minūtes es tiku iepļaukāts ar mīļumu kā vēl nekad, kad Elīna, bez elpas, man stāstīja cik daudz viņai nozīmēju un cik lielu vietu ieņemu viņas dzīvē. Es biju apstulbis turklāt pilnībā. Manos vaigos bija jūtams pagurums no smaidīšanas un iekšēji es jutos satriecoši. Ceru kādu dienu viņai ļoti atmaksāt par to, ka šodienu viņa padarīja par lieliskāko dienu, kas man pa ilgiem laikiem bijusi. Viņa tiešām ir izcila un šāda verbāla un emocionāla fanfāra vai ārija viņas izpildījumā bija jaukākais, ko kāds jebkad bija par mani teicis. Pat šodienas lielie mācīšanās prieki vairs nešķiet tik lieli.