216. diena 17.10.2011

Kad tiek izjaukts kāds ilgstošs periodisks process, tam seko savāda tukšuma sajūta. Arī manī ir radusies maza tukšuma sajūta, ka nerakstīju šeit neko kādu laiciņu. Taču tukšuma sajūtas mēdz būt gan negatīvas, gan pozitīvas. Pats nezinu kādas sajūtas tas manī rada: daļa no manis domā: "Kaut kas ļoti svarīgs šeit trūkst, jūtos vientuļi" taču otra puse domā: "beidzot tas tips, ar kuru man jādala gulta, aizvērās". Pirms daži padomā, ka man ir šizofrēnija un mani vajadzētu izvest no sabiedrības, cieši piesprādzējot ratiņiem... Šodien ir pilnīga Gloomy Monday, pārfrāzējot Bilijas Holidejas dziesmu. Līst lietus, turklāt bez mites. No rīta vēroju, kā savādnieki TV rīta raidījumā plātās ap milzīgu Lielbritānijas karti, norādot, ka Anglijā visur būs samērā saulains. Taču tikko karte paceļas uz Skotiju tā tieši uz robežas starp abām pavalstīm sākas melni mākonīši, norādot uz lietus gāzēm. Un te tev nu bija neraža, ka mans lietussargs ir saplīsis un no tā karājas ārā metāla gabali, kamēr es, pusizmircis un ieķēries rokturī, slāju Universitātes virzienā. Vismaz Viljamss uzlabo manu dienu ar teikumu "Well, the weather is shite, and it is particularly shite for those of you doing surveying outside today." Un arī viņa viņaprāt zīmējumā uz projektora Fortas un Klaidas kanāls ir attēlots pārāk zils, tādēļ "reālismam" viņš tajā iezīmēja iepirkuma ratiņus, satiksmes konusu un "dead or drunk baby". Drīz vien jau biju mājās un lūdzos, kaut lietus mitētos, jo man nebija dzīvoklī ko ēst un es pat apsvēru domu, ka labāk ir nomirt badā nekā izmirkt. Bet beigās saņēmos un tomēr tiku līdz vietējam Tesco.