223. diena 24.10.2011

Šodien bija manas lielās pārdomas par karjeru. It kā tādas bija bijušas arī agrāk, taču šodien tas izpaudāš nedaudz spēcīgāk. Protams katrs jauns cilvēks, apgūstot profesiju vairākus gadus, satiekas ar nelielām šaubām un neziņu par to, vai viņa izvēlētā profesija ir pareiza, vai tā būs patīkama, vai ta būs peļņu un labklājību nesoša. Kur studēt internatūrā, kur pavadīt apmaiņas gadu, kā izdzīvot. Un šodien tāpat bija ar mani. Varbūt man jābūt tādam kā citi un jāņem mans apmaiņas gads nākamgad, nevis 4. kursā, jo visi tak ņem to trešajā. Ko gan es darīšu šovasar pēc skolas, vai man meklēt prakses vietu Latvijā, vai tomēr iekārtoties te? Tā laikam ir šaubas, kuras būs jānoliek malā, jo vismaz pašlaik šķiet, ka viss kustās pēc mana iepriekšpieņemtā plāna. Turklāt, runājot ar daudziem saviem draugiem, kuri mācās ar naudu saistītus priekšmetus, mani pārņem savdabīga mezvērtība. Viņi jau sen ir izplānojuši savas internatūras, savus nākotnes darba piedāvājumus, savas vajadzīgās spējas. Man dažkārt ir grūti sev ieborēt, ka inženieriem ir vajadzīgas cita veida spējas, cita veida pieeja, ka karjeras kāpnes ir nedaudz citādākas nekā, teiksim, ekonomistiem vai baņķieriem. Iespējams ir lielāka vajadzība sevi pierādīt darbībā, lai tava reputācija apsteidz tavu CV. Es jau pilnīgi gatavojos, ka manā pirmajā darba dienā mani nosūtīs uz Indiju un teiks: "right, te ir aiza un mums vajag tiltu tam pāri, lūk kur ir arhitekta skices un 40 strādnieki, kas nerunā angliski, good luck, toodles!" Man arī visai pasmagi grauž tas, ka no visiem saviem draugiem es pēdējais pabeigšu skolu. Nākamgad vasarā daži jau beigs skolu, bet man būs jānīkst vēl 3 pilni gadi, pirms kāds mani laidīs klāt kādam nopietnam būvlaukumam. Taču es neskumstu, pat tad, ja zinu, ka tikai mediķi sēž skolā ilgāk par mani.