Gaisma ir neredzama... Šis abstraktais elements, kas jau gadu tūkstošiem uzveic tumsu un ļauj mums redzēt, pats ir neredzams. Tikai duroties cauri citiem elementiem un neticamā ātrumā atsitoties pret to, kuram tā nevar iziet cauri, gaisma ļauj mums redzēt. Katru sekundes daļu mūs bombardē ar informāciju par to kā gaisma ir ceļojusi, ko tā ir šķērsojusi un cik ilgi. Šajā mazajā sekundes daļiņā mūsu smadzenes atšifrē gaismu un rada izpratni par to, kas mums ir apkārt. Mūsu pasaule kļūst par filmu, kurai esam konstanti pielīmēti. Cilvēka redze un redzes analīze normālā gadījumā spēj uztvert 60 kadrus katru sekundi, kas ir 5 miljoni kadru katru dienu un gandrīz 2 miljardi kadru katru gadu. Ja mūsu smadzenes būtu trenētas atcerēties katru kadru, tās ātri vien pārkarstu un izdegtu, tādēļ mēs normāli atceramies tikai tādus kā "filmu rullīšus" vai vismaz svarīgākos momentus, vai vismaz notikumu atšifrējumu teksta formātā. Tādēļ, lai iededzinātu atmiņā kadrus mēs izmantojam fotoaparātus, kuru precīzie mehānismi, maigās pogas un spīdīgie metāliskie vai melnie apvalki ir inženieru un dizaineru Magnus Opus. Kad uz mirkli ir jānoķer gaismas kūlīši, kas bombardē mūs ar fotoniem, mēs pret tiem pavēršam fotoaparātu objektīvus, kā šauteņu stobrus. Klikšķis. Fotoaparāts atver savu diafragmas muti un ieelpo gaismu, kuru cenšas noturēt savās plaušās, līdz beidzot norij gaismu un tai vairs nekad nebūs lemts izkļūt. Mirklis bija noķerts un ne tikai pārnestā nozīmē, proti, fotoni, kas tobrīd bija telpā tiešām tika noķerti. Telpa kāda tā tobrīd bija, mūžam paliks uz negatīviem. Tas ir tieši tāpat kā noķert smieklus kādā ierakstā, noķert vibrācijas, ko tie radīja, un tad atkārtot un atdarināt šīs vibrācijas, sēžot krēslā un klausoties smieklos, kuri reiz bija. Cik savādi būtu, ja mūsu smadzenes visu to atcerētos tik pat labi, kā tad, ja mūsu e-pastā kāds mums katru dienu atsūtītu 5 miljonus fotogrāfiju. Taču ir īsi tomēr atmiņā paliekoši brīži, kad smadzenes tā arī izdara - noķer pasauli ap sevi, noķer vienu mirkli, noķer to plaušās, un ļauj tam pazust, tikko tu izelpo. Šodien devos mājās cauri pilsētas centram un fonā saklausīju kā kāds vīrietis uz ielas spēlē "Danubes Viļņus" uz akordeona. Es tuvojos lēnām, un skaņas un melodija kļuva spēcīgākas. Blakus bija kafijas veikaliņš, no kura smaržoja svaigs Latte. Manas ausis un deguns pateicās šīs dāvanām. Es pacēlu galvu, lai vēlreiz ieelpotu kafiju un, paskatījies augšup, redzēju kā pār mani laižas milzīgs bars baložu. Viss bija apstājies. Pavisam uz īsu mirkli, es spēju saost kafiju, fonā skanošā mūzika bija apstājusies uz vienas nots un baloži kļuva sastinguši debesīs. Tas izklausās dīvaini un savādi, taču laiks patiešām apstājās. Es vairs nevēroju filmu, es vēroju pilnīgi neiespējamu stopkadru. Elpa turējās manī un kadrs bija noķerts. Es spēju saskatīt katru sīkāko detaļu baložu spārnos šajā sastinguma mirklī.nUn tad es izelpoju kafiju caur muti un filma turpināja savu kustību, baloži turpināja lidot un akordeonists drīz jau bija aiz muguras. Es šodien nofotografēju pasauli bez fotoaparāta. Attēls tika ķīmiski iededzināts manā atmiņā un varbūt līdzīgi kā fotoaparātā, es tiešām noķēru mirkli, kurš tagad mūžīgi dzīvos manī. Šā mirkļa fotoni nu ir kļuvuši par daļu no manis.
Mmm. Skaisti. Pilnīgi redzu acu priekšā Tevis noķerto mirkli. ^__^ paldies.
AtbildētDzēst