212. diena 13.10.2011

Diena iesākās kā jebkura cita, viena jaukā Surveying lekcija un es jau devos mājās. Jau vairākas dienas neviens nebija nopircis miskastes maisus un es sev uzticēju to izdarīt, taču ejot lejā iedomājos: "Hey, varbūt pie reizes paķert pastu." Tā nu mans gausais solis devās lejā pa kāpnēm ar atslēgu un aizdomām, ka atkal saņemšu pilnu pastkastīti ar spamu, jeb "mēstulēm" kā tās pareizi būtu jāsauc. Taču manu acu priekšā pastkastītē bija negaidīts pārsteigums. (Atvainojos par tautoloģiju, jo visi pārsteigumi jau pēc savas definīcijas ir negaidīti. Patiesība laikam ir tiem, kas saka, ka tautoloģija ir dubultslepkavība) Kur es paliku? Ak, jā, pārsteigums. Es atveru savas jaukās pastkastītes durtiņas (pastkastīte ir jauka, nevis pašas durtiņas) un tur ieraugu jauku vēstuli, kurā atpazīstu "Latvijas Pasta" logo. Apgriežot vēstuli otrādi, es izlasīju, ka tā tik tiešām ir man (būtu savādi, ja tā būtu kādam citam) taču es nepievērsu uzmanību tik ļoti tam, ka tā ir paredzēta man, bet gan sūtītājam. Atpakaļadreses nebija, taču to man arī nevajadzēja; es spēju visai labi atpazīt (un dažkārt atdarināt) to cilvēku rokrakstus, kuriem ir potenciāls man jebkad atrakstīt (tas gan nav sasniegums zinot, ka tādu ir ļoti maz). Tā ir Elīna, viennozīmīgi, turklāt kas ir īpatnējs: viņa angliski raksta nedaudz ar citādāku rokrakstu nekā latviski. Iekšā konvertā, kuru es atplēsu visai ātri un daudz bezrūpīgāk nekā iepriekš, bija viena fotogrāfija, viena rudens lapa un viena vēstule. Pieliku fotogrāfiju pie ziņojumu dēļa un papriecājos par lapu, taču tieši vēstule man bija svarīgākā un to es steigā atvēru. To atverot atklājās, ka tajā ir spalva. Skaista un gracioza, tā gulēja izlaidusies uz vēstules papīra kā zvilnētajs pludmalē. Pats vēstules saturs bija ļoti aizkustinošs un mani arī iepriecināja Elīnas skaistie "v" burti, visā to elegancē, kuri nedaudz atgādina mazo grieķu "njū", kurus manas profesijas pārstāvji iepazīst kā apzīmējumus Puasona koeficientam. Lai nu kā, kopš tā brīža diena likās superīgi izdevusies un es nobučoju jauko fotogrāfiju, kas nu mani vēros no sava skatu punkta. Aizgāju uz pilsētu un nopirku tos pavisam jaukos miskastes maisus ar lielo brīdinājumu, ka tie spēj nosmacēt bērnus un devos mājās. Tikko biju atgriezies tā pie durvīm kāds zvanīja un es viņus ielaidu kāpņu telpā. Izrādījās, ka tas ir pastnieks ar manu jauno datoru, no kura tad es arī šo ziņu mēģinu atsūtīt. Tāds nu bija 13. oktobris, diena, kas vislaimīgākā diena, kļuva laimīgāka.