207. diena 08.10.2011

Yey, šodien es nopirku ziemas jaku, pavisam nejauši, kā arī jau nopirku Elīnai piemērotu Ziemassvētku dāvanu, ceru, ka viņai patiks. Taču atpakaļceļā no veikala lija ļoti stiprs lietus un mans papīra maiss lēnām izšķīda lietū (angļu valodā ir fantastiskais darbības vārds to disintegrate, kas lieliskāk apzīmē maisiņa plīšanu) Tā nu man nācās turzas saturu nest rokās, kas nozīmēja, ka nevarēju vienlaicīgi turēt virs sevis lietussargu. Tā nu es pusmirušā paskatā, kā nesen izlīdis no šausmu filmas staigāju pa Glāzgovas ielām līdz pat savām mājām, kurās man 3 reizes bija jānoliek turza zemē, lai padarbotos ar atslēgām. Tomēr atnācis mājās jutos ļoti, ļoti atvieglots. Runājot par šausmu filmām, šorīt es biju bibliotēkā un sēdēju pie viena no datoriem, kad man aiz muguras kaut ko gar ventilācijas iekārtu ņēmās viens no apkopējiem. Viņam bija deguns ciet un viņa elpošana bija neaprakstāmi baisa, man tiešām grūti to paskaidrot, bet spalgā elpas vilkšana caur degunu kontrastēja ar ļoti smago un zemo izelpu. Tas izklausījās daudz baisāk nekā jebkas, ko biju dzirdējis jebkurā šausmu filmā. Šī elpošana, man rādītos murgos, ja jau nebūtu to fonētiski aizmirsis. Visu to laiku, kamēr viņš kaut ko darīja ar kondicionieri, man bija sev jāatgādina: "mieru, Davi, tas ir tikai apkopējs, viņš netaisās tev pārgriezt rīkli, kamēr tu izliecies, ka strādā, atvēris tukšu word dokumentu. Viņš zin, ka tu nestrādā un tikai novērs uzmanību, viņš zin, ka tu par viņu domā, viņš zin, ka tu dzirdi viņa elpu. Bēdz, Davi! Bēdz!" Lai nu kā pēc pāris minūtēm viņš bija jau prom. Šodien arī savā vietējā veikalā satiku visai nelabi ožošu  kaķu tanti, kas iepirkās pirms manis. Dažas dienas es tiešām, tiešām vēlos tās iesnas. Šodien gan spogulī skatoties, vai mana jaunā jaka man der, es nedaudz aizdomājos, ka piegriezums ir līdzīgs tam kādu valkā Alana Mūra izdomātais tēls Roršaks grafiskajā novelē "The Watchmen"