Vakar pārnācu mājas samēra izsalcis un nodomāju, ka būtu jāpaēd, pirms dodos gulēt, taču labi zinu, ka ēšana pirms gulētiešanas nodrošina samērā cauru miegu un caurmērā lielu vēderu. Lai nu kā, tomēr noriskeju par labu zupai un dažām sviestmaizēm. Big Mistake! Naktī man rādījās vienkārsi fenomenāls murgs, kass ir laba šausmu stāsta cienīgs. Anyway, viss sākas ar to, ka es internetā atrodu kādu saitu, kurā ir spocīgas fotogrāfijas no kādas vecas, pamestas celtnes. Dažās fotogrāfijās ir sadegušas lelles, kas pamestas kaudze uz zemes pašā ēkā. Mamma man stāsta, ka omīte agrāk esot tur strādājusi, tādēļ kopā ar brāli un omīti dodamies "bradāt" uz to zīmīgo leļļu fabriku. Atbraucot tur un izkāpjot no mašīnas sākam pētīt apkārtni. Tas ir neliels purvājs blakus dzelzceļa sliedēm un tur arī stāv mūsu meklēta celtne. Tā ir samēra maza, koka celtne, kurā it kā agrāk atradās fabrika, taču iekšpuse ir no betona un liecina, ka ēkai ir daudz pazemes stāvu. Omīte gan stāsta, ka tur nekad nav bijusi leļļu fabrika un viņai nav ne jausmas kādēļ uz zemes ir tik daudz sadegušu leļļu, pussabrukušajā, pussadegušajā ēkā, kurai agrāk pat bija sava vilciena piestātne. Viņa arī stāsta, ka fabriku slēdza, jo bija nelabojamas kanalizācijas problēmas un visa fabrika applūda reiz. Apkārt ir mazi dīķīši un peļķītes, kurās ir mirušas zinis un es saskatu arī eļļas pleķus uz ūdens. Es pakāpjos savādā augstā pakalnā, kas ir visai augsts un skatos kā tuvojas vilciens pa sliedēm. Omīte stāv sliežu otra pusē visai tuvu sliedēm un man rodas bailes, ka viņa stāv pārāk tuvu, taču tuvojošais vilciens viņai nepieskaras un aizbrauc pilna ātrumā uz priekšu. No sava augsta skatu punkta es redzu visu tuvāko apkārtni un spēju saskatīt ļoti daudz mašīnu it visur. Liekas, ka te ir kaut kāda metāllūžņu izgāztuve vai kaut kas tāds vecām mašīnām. Es nokāpju lejā no paugura un satieku gan brāli, gan omīti un dodamies atpakaļ uz mašīnu, taču ūdens līmenis ir cēlies un mums jau jābrien cauri līdz celim ūdenī. Mans brālis iet man pa priekšu un tad pēkšņi viņu parauj zem ūdens un es dzirdu viņa kliedzienu zem ūdens.
Tieši šajā brīdī es pamodos, taču man ir savāda tendence neļaut sapņiem beigties slikti, tādēļ es "atgriezos" sapnī, šoreiz jau ar nazi rokās un sāku durt tām radībām, kas bija sagrābuši manu brāli. Atbrīvojis viņu pamanīju, ka šīs radības uzbrūk arī omītei un ar vairākiem naža dūrieniem atbrīvoju arī viņu, tā nu mēs skrējām atpakaļ uz augsto pauguru, kur sapnis arī noslēdzās ar to, ka mēs gaidām jaunus uzbrukumus no triton-cilvēkiem.
Par laimi šodien pamodos un viss ir kārtībā. Rīt pastāstīšu par skolas soliem, kas arī ir interesanti.
Tu laikam mazliet par daudz burvestības pārmācījies. Bet man teica, ka Cūkkārpā tā notiekot. Tas noteikti nebija ēdiens, kur nu vēl maza un neveinīga zupiņa. Hhi...
AtbildētDzēst